tēvs un ceriņkrūms
« previous entry | next entry »
Jun. 11th, 2015 | 01:38 pm
Aizkustinoši un savādi, ka tāds mazs bērns, nemācēdams nosaukt vectēvu par vectēvu,
nosauc viņu par tēti. Nu ko, es viņa vecumā šito tipu par tēti nosaukt nevarēju. Un re, dāvana izrādījās pārcelta laikā drusku uz priekšu.
Un vēl es domāju - laikam jau nemainās cilvēks, tāds pats ir, kādu mana māte satika pirms kādiem 35 gadiem - pēc viņas atstāstiem spriežot. Prombraucot nolauž vienu ceriņzaru, ko man faktiski nevajadzētu ļaut, jo ceriņi ir vēl mazi un nav mani;
apsveru, vai, nemācot dēlam (vēlāk), ka šitā darīt nedrīkst, es neiemācīšu viņam arī to, ka nav nekāda spontāna prieka kādam, kas viņu (šai gadījumā jau tēvu) tur, otrā brauciena galapunktā, gaida.
nosauc viņu par tēti. Nu ko, es viņa vecumā šito tipu par tēti nosaukt nevarēju. Un re, dāvana izrādījās pārcelta laikā drusku uz priekšu.
Un vēl es domāju - laikam jau nemainās cilvēks, tāds pats ir, kādu mana māte satika pirms kādiem 35 gadiem - pēc viņas atstāstiem spriežot. Prombraucot nolauž vienu ceriņzaru, ko man faktiski nevajadzētu ļaut, jo ceriņi ir vēl mazi un nav mani;
apsveru, vai, nemācot dēlam (vēlāk), ka šitā darīt nedrīkst, es neiemācīšu viņam arī to, ka nav nekāda spontāna prieka kādam, kas viņu (šai gadījumā jau tēvu) tur, otrā brauciena galapunktā, gaida.