- 14.8.15 14:59
-
vakar bija diena, kad es šo un to darīju pirmoreiz mūžā.
pirmoreiz mūžā tik ātri skrēju, bēgot no nikni rejoša sanbernāra, kas joņoja man pakaļ. nē, man nebija garaspēka/drosmes apstāties, kad pamanīju, ka tas lops niknā skatā un ar niknu balsi sāk auļot uz manu pusi, man likās, ka ātrums ir drošāka izvēle, jā. oooo, tas tik bij adrenalīns. ooo, bet skaidrs, ka to skrejceļu ilgāku laiku vairs nesaņemšos izmantot. ardievu, brīnišķais meža celiņ, ardievu, maigās priedes un brūklenāji, es atgriežos pie baļķvedējiem, tie vismaz nerej un neskrien pakaļ, zobus klabinādami.
un vēl es pirmoreiz mūžā zvanīju uz pašvaldības policiju, pirmoreiz rakstīju iesniegumu šim pašam iestādījumam, un pirmoreiz rakstīju uzsaukumu kaimiņiem, ko spraudu klāt pie autobusa pieturas nojumes.
ar to pašu būtu gana vienai dienai, vai ne?
bet vēl bija upe, kas bija silta kā vanna, un no tās nekādi nevarēja izkāpt, jo gaiss auksts un uzreiz izsit zoseni tā, ka jālien atpakaļ ūdenī.
un vēl bija kalevala, kas lietišķi un ar grupas vadītājas neapstrīdamajām tiesībām paziņoja, ka ir jāskatās zvaigznes, un ieradās, un mēs skatījāmies ar, vīna un siera pilnos vēderus pret debesīm pagriezušas. un spiedzām jo skaļi (kalevala skaļāk) pie katras astainās un skrienošās dzirksteles tur augšā.
vispār lieliski, lieliski, lieliski.
tikai tas rudens, kas gaisā, mazliet skumdina.