- ikdienas Koeļju vai kas tāds
- 3.8.15 22:50
-
šīvakara skrējiens, ietērpts gludās frāzēs, iederētos kādā pamācošo un ilustrējošo nostāstu krājumā.
tātad ir man trasīte, pa kuru, dārzbūdā uzturēdamās, skraidu jau gadus trīs (jo es vispār skraidu gadus trīs). bet pēdējo mēnesi trasīte no meža ceļa pārvērtusies par cirsmu lielceļu, kam gar malām plosās visāda tehnika. tā nu es tur skraidu, mežiniekiem ar roku reizēm pamāju, bet vispār tās situācijas, kad pa šauro ceļu lēnām velkas milzu traktors, a man jātiek viņam garām, nav patīkamas, lai arī tās bailes no lielajiem riteņiem ir neracionālas(aplīkumot īsti nav iespējas, jo gar malām lielākoties blīvi krūmi un/vai grāvji). pēdējās pāris nedēļās to nopļauto mežu sāk vest arī ārā, un tas nozīmē iespēju satikt baļķvedējus uz trases. milzīgus smagus baļkvedējus lielā ātrumā. lietainā vai pēclietainā laikā nekas, a sausā un bezvējainā - balts stāv ilgi gaisā, fuj un pē. (pagājšnedēļ, kad vienvakar skrēju atpakaļ, viens tāds pustukšs stāvēja uz ceļa, aizņēmis gandrīz visu platumu, un ķepains traktors ar lielu troksni krāva viņā iekšā baļķus. mani pārņēma stipri liela panika, bet laipnais traktorists arī tai pustumsā mani samanīja un pārtrauca darbu, kamēr paskrēju cieši garām. bet stresaini tas bija, jā.) un šovakar tuvojos es savam meža ceļam un redzu, ka tajā iemauc tukšs baļķinieks, balts vien nogriežas, skrienu lēnāk, lai putekļi pagūst nosēsties, un klusībā ceru, ka šitamo lādēs kādā no sānceļiem, nevis uz trases. bet neesmu noskrējusi ne simts metrus pa trasīti, kad pretējā virzienā mauc viens piekrautais, ielecu grāvī, aizžmiedzos, aizmiedzos, pārstāju elpot un skandēju mantru bļaķbļaķbļaķ. atveru acis un pārliecinos, ka baltais un biezais stāv virs ceļa nekustīgi. un tad es, to pašu mantru skaitīdama, griezos riņķī un maucu prom ārā uz asfaltētā ceļa, lai dotos nezināmajā, tas ir, meklēt jaunu trasi. un, lūk, pamācošā daļa: neskaiti velti bļabļaķbļaķ mantru! jo tu nezini, kurp piespiedu kārtā novirzītie soļi tevi aizvedīs. mani aizveda uz absolūti brīnišķīgu smilšainu, tomēr stingru celiņu, pa kuru mašīnas vairs nebraukā vispār un kurš iet pa brīnišķīgu priežu mežu. smaržīgu, sūnainu priežu mežu bez krūmiem, bez grāvjiem, bez mašīnām. neticami, es jums saku. turklāt uz šitamā celiņa satiku vairāk skrējēju nekā uz savas trases mēneša laikā.
nav nekāda saprātīga izskaidrojuma tam, kāpēc es šito brīnišķīgo celiņu nebiju ne meklējusi, ne atradusi agrāk. bet paldies visu mazo dzīvnieciņu aizstāvim, sauktam arī par CD, kurš mani pa to beidzot palaida laimē diet, tas ir, skriet.
tātad, lemur, tev nebūs velti un nepamatoti bļaķbļaķ skandēt.