Es naktī sapņoju, ka man pieder suns. Liels, skaists, nedaudz līdzīgs kā vakar ar vins jūrmalā redzējām. Mazliet līdzīgs labradoram, kurš graciozi skrien un vēl graciozāk asti šūpo. Bija arī kaķis, un viņi abi divi man sagaida mājās..
Kādā momentā piefiksēju, ka ir palikušas vaļā durvis - un tas satraukums, ko izjutu, ka viņi ir prom, bija līdzīgs lielai traģēdijai. Tad pagriezos, un viņi abi sēdēja un lūkojās uz mani, nebija nekur aizgājuši, un tas bija tik neizsakāmi milzīgs prieks, tādi mīļuki, un tik labi palika.. Tik labi, tik labi.
Sapnī, kur gandrīz fiziski sāp sirds. Es tiešām nezinu, bet man šķiet, ka man nepieciešams vien kāds, ar kuru kopā paklusēt, un pēc tam just to kluso laimi sev blakus, kas nepamet.
Kādu īstu, patiesu un skaidru vērtību.