Ziemīgajos rītos mēdzu sevi žēlot un braucu ar autobusiņu - mazu,
dzeltenu, kurā vienmēr sēž vieni un tie paši cilvēki, skatās uz vienām
un tām pašām sejām noteiktā laikā.. Braukā viņš neregulāri, bet
aptuveni vienreiz stundā. Tad nu sanāk tāda maza laimes spēle - sanāks/
nesanāks.. Un vientuļi stāvot pieturā, līdz pēdējam brīdim tā arī
netiec skaidrībā - šis rīts būs ar vai bez autobusa.
Jau trešo rītu pieturā gaidu autobusu kopā ar vienu mazu
večiņu. Patīkamas pārmaiņas - neesmu vairs vienīgā, kas stāv šajā
pieturā. Abas vienu rītu nokavējām autobusu. Skatos uz viņu reizēm un
domāju, kur tik daudz enerģijas viņai iekšā?? Tāda maziņa, bet staigalē
šurpu turpu nepacietībā. Tad atnāk pie manis, pajautā, vai es vēl
neredzu autobusus, un ja atbilde ir negatīva, uz mirklīti apstājas tā
it kā dziļi ievelkot elpu, un turpina staigāt turpu- šurpu..
Bet ne jau par to ir stāsts. Kļūst neizsakāmi silti ap sirdi katru
rītu, kad ieraugi viņu tur pa pieturu staigājam, jo zini, ka
nekas vēl nav nokavēts, ka viss tikai vēl būs. Nav vairs vientuļi.