Ziemīgajos rītos mēdzu sevi žēlot un braucu ar autobusiņu - mazu, dzeltenu, kurā vienmēr sēž vieni un tie paši cilvēki, skatās uz vienām un tām pašām sejām noteiktā laikā.. Braukā viņš neregulāri, bet aptuveni vienreiz stundā. Tad nu sanāk tāda maza laimes spēle - sanāks/ nesanāks.. Un vientuļi stāvot pieturā, līdz pēdējam brīdim tā arī netiec skaidrībā - šis rīts būs ar vai bez autobusa.
Jau trešo rītu pieturā  gaidu autobusu kopā ar vienu mazu  večiņu. Patīkamas pārmaiņas - neesmu vairs vienīgā, kas stāv šajā pieturā. Abas vienu rītu nokavējām autobusu. Skatos uz viņu reizēm un domāju, kur tik daudz enerģijas viņai iekšā?? Tāda maziņa, bet staigalē šurpu turpu nepacietībā. Tad atnāk pie manis, pajautā, vai es vēl neredzu autobusus, un ja atbilde ir negatīva, uz mirklīti apstājas tā it kā dziļi ievelkot elpu, un turpina staigāt turpu- šurpu..
Bet ne jau par to ir stāsts. Kļūst neizsakāmi silti ap sirdi katru rītu, kad ieraugi viņu tur pa pieturu staigājam, jo  zini, ka nekas vēl nav nokavēts, ka viss tikai vēl būs. Nav vairs vientuļi.