Tā starp citu atcerējos vienu notikumu atkal iz senās koju dzīves..Toreiz biju aizgājusi noliet asinis 1.reiz mūžā..Tā pēcsajūta man radīja narkotikām līdzīgu atkarību, ko gribas izjust vēl un vēl - neizskaidrojama viegluma sajūta, liekas, ka pati staigātu 10 cm virs zemes..Un miedziņš labi nāca..Tik labi, ka otrā rītā pamostoties patiesi nesapratu, kāpēc istabas biedrenes ir sapūtušās, nerunā ar mani visu dienu...Pret vakaru viena man paziņoja, ka taču vajadzējis vismaz man pašai arī ko teikt, lai situāciju labotu.. Nesapratu, par ko viņa runā.. Tad nu arī tiku pie skaidrojuma - redziet, naktī, kad visas gulējušas, istabā ienācis viens mans labs draugs ar vēl 2iem tik pat smuki studentiski noreibušiem puikām..Nu ciemos, tā teikt..Tā kā istabas durvis nebija aizslēgtas- problēmas ierasties nebija.
Centies mani pamodināt - no sākuma klusu, tad skaļāk, pēc tam arī mani sēdus esot piecēlis un centies atmodināt...Istabas biedrenes nevarējušas vairs izturēt un sākušas klaigāt, beigu beigās izvērties panormāls kašķis..Smieklīgākais ir tas, ka es neko pat nejutu, neatceos un nedzirdēju.. Nākamās reizes pēc asins nodošanas tik spilgti izteikts miegs gan nav bijis..bet toreiz tas bija mazliet fenomenāli:)