Kurvjzieža kontemplācijas

krii

17.4.07 13:49

Man nepatīk, ka Emīlija ir tāda tramīga bailule. Viņa baidās no kāpņu telpas, no maniem radiniekiem, no slotas - labi, ka vismaz no pavērta loga vairs nebaidās. Un, kad es viņu iznesu pagalma pastaigā, viņa saraujas kā mazs pundurtrusītis, un viss man pieplakušais ķermenītis nepārprotami vibrē - "tikai, lūdzu, neatstāj te mani, tikai neatstāj!" Es saprotu - grūta bērnība, ilgstoša badošanās, vārnām pilns pagalms, rijīgs un nekaunīgs brālis, kritiens kanalizācijas šahtā...Bet tagad, kad viņa var augām dienām, dzīvoties mierīgā, drošā vidē, trenkāt rotaļlietas, labi baroties un vispār izlept kā sīka nēģeru princese, varēja taču kādu normālu pašapziņu atgūt, ne?

• 13 raksta
• ir doma

• kuruau_loss

  17.4.07 13:59

  bērnības traumas ir smaga lieta :?
  varbūt psihiatru?

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    17.4.07 14:04

    

    Tik traki nav. varētu būt runa par terapiju.:)

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais

• kuminjsh

  17.4.07 14:03

  

  Mana kaķene ari baidās no āra. Vienīgi uz balkona iziet pastaigāt. Un tapat raustās no asiem trokšniem, ne visia mīl svešus cilvekus, utt. Un viņai ir 4 gadi.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    17.4.07 14:10

    

    Tavējā pret ciemiņiem tomēr ir labvēlīgāka, cik man gadījies novērot.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • kuminjsh

      17.4.07 14:17

      

      Ne pret visiem;)
      Jeb, ja precīzāk, reti pret kuru ciemiņu viņa ir TIK labvēlīga:)

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais

• zan

  17.4.07 14:21

  

  tas pamazām būs :)
  vienīgi es priecājos, ka vēl kāds nes kaķi pastaigāties, citādi cik var klausīties par to, ka "kaķis tev nav nekāds suns, neklausīs, aizmuks, uzskries kokā, paskries zem mašīnas, iedzīvosies bērnos (kaķene), izkausies ar sētas runčiem (runcītis)" and so on.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    17.4.07 15:06

    

    Es gan esmu ļoti modra, kad nolieku viņu zālītē. Vispār man ir doma iegādāties viņai - vismaz sākuma periodam - ap krūtīm sprādzējamo siksniņu, tādu kā maziem sunīšiem. Citādi tiešām sabīsies no kāda trokšņa, un man būs jārāpjas kokā pakaļ.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • zan

      17.4.07 15:49

      

      par siksniņām baigi labā doma, es jau ar kādu laiku domāju, vai savējiem abiem nesagādāt, lai tā teikt ieradinās jau no bērnības.

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais

• mausoons

  17.4.07 14:22

  

  Mana Kitija, kurai ir beerniibas trauma taa arii nav pieradusi iet aaraa, nemaz negrib. Un varbuut arii tad nevajag par visaam vareem kakjiitim traumu un stiept pastaigaaties, ja vinja to nemaz negrib, ne?
  Es vismaz peec 3 meegjinaajumiem likos mieraa...

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    17.4.07 15:11

    

    Redzi, man tomēr ir doma, ka, ja nu es arī aizbraucu uz kādām ārzemēm - vismaz uz laiku, pastrādāt vai kā - es viņu gribētu ņemt līdzi. Jo pārvākties pie maniem vecākiem un viņas pašas resnā, rijīgā, kauslīgā brāļa Emīlijai būtu vēl lielāka trauma. Nu, un tad no tām fobijām, kas saistās ar svešu vidi jāatradinās!
    Turklāt, ņemot vērā, kā viņa naktīs plosās, imitējot visādas medību un pakaļdzīšanās ainas, man šķiet, ka zināms stresa daudzums tagadējā mierīgajā ikdienā viņai nāk tikai par labu.:)

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais

• kihelkonna

  17.4.07 14:59

  

  jo agrīnāka trauma, jo lielāks darbs vajadzīgs tās ārstēšanai. pavisam agrīnās ir gandrīz nemaināmas.
  

  • Atbildēt

• chaj

  17.4.07 15:58

  

  Var arī neatgūties. Manu vecāku no pagalma savākta kaķene pa 8 gadiem nekādu mieru un pašapziņu nav atguvusi. Nervi pagalam kā bija tā palika.

  • Atbildēt

• tipa75

  18.4.07 00:12

  

  Es ievēroju, ka mans tramīgais Tristāns kļuva krietni mierīgāks un pašpārliecinātāks, kad es sāku visu dienupavadīt mājās. Gadijās man uz 2 ned nebūt mājās, ka atkal tramīgs bailulis. Pat no manis pirmās dienas baidijās, tikai kādu stundu pēc tam, kad atnācu mājās līda ārā "iepazīties". Nu un kad es visu dienu mājās - normāls zvērs.

  • Atbildēt