Kurvjzieža kontemplācijas

krii

17.4.07 13:49

Man nepatīk, ka Emīlija ir tāda tramīga bailule. Viņa baidās no kāpņu telpas, no maniem radiniekiem, no slotas - labi, ka vismaz no pavērta loga vairs nebaidās. Un, kad es viņu iznesu pagalma pastaigā, viņa saraujas kā mazs pundurtrusītis, un viss man pieplakušais ķermenītis nepārprotami vibrē - "tikai, lūdzu, neatstāj te mani, tikai neatstāj!" Es saprotu - grūta bērnība, ilgstoša badošanās, vārnām pilns pagalms, rijīgs un nekaunīgs brālis, kritiens kanalizācijas šahtā...Bet tagad, kad viņa var augām dienām, dzīvoties mierīgā, drošā vidē, trenkāt rotaļlietas, labi baroties un vispār izlept kā sīka nēģeru princese, varēja taču kādu normālu pašapziņu atgūt, ne?

• 13 raksta
• ir doma

• mausoons

  17.4.07 14:22

  

  Mana Kitija, kurai ir beerniibas trauma taa arii nav pieradusi iet aaraa, nemaz negrib. Un varbuut arii tad nevajag par visaam vareem kakjiitim traumu un stiept pastaigaaties, ja vinja to nemaz negrib, ne?
  Es vismaz peec 3 meegjinaajumiem likos mieraa...

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    17.4.07 15:11

    

    Redzi, man tomēr ir doma, ka, ja nu es arī aizbraucu uz kādām ārzemēm - vismaz uz laiku, pastrādāt vai kā - es viņu gribētu ņemt līdzi. Jo pārvākties pie maniem vecākiem un viņas pašas resnā, rijīgā, kauslīgā brāļa Emīlijai būtu vēl lielāka trauma. Nu, un tad no tām fobijām, kas saistās ar svešu vidi jāatradinās!
    Turklāt, ņemot vērā, kā viņa naktīs plosās, imitējot visādas medību un pakaļdzīšanās ainas, man šķiet, ka zināms stresa daudzums tagadējā mierīgajā ikdienā viņai nāk tikai par labu.:)

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais