Ok, es sapratu. Cibas rakstīšana ir viena no tām jaukajām nodarbēm, kuru prokrastinēju, jo ir sajūta, ka tā ir produktīva un sev labvēlīga izklaide. Oh, nice! (Iztēloties Onslova gifu.) Lielākā daļa cilvēku saprot, ja negribu darīt studiju un darba lietas. Bet īstenībā viņi nesaprot, jo es prokrastinēju arī lietas, ko man patīk darīt, un darba un studiju lietas man īstenībā patīk. Un man patīk arī manas hobijlietas un diy ieceres, kuras arī prokrastinēju.

Pēc 30h. Tā. Es gribēju cibā rakstīt, ja? :D

Pēdējā terapijas sesija bija ļoti vērtīga. Beidzot konkrēti dabūju, kur visam šim aug kājas. Iespējams to bija tik grūti izdarīt, jo tas nav viens traumatisks gadījums no viena konkrēta cilvēka. Nu ir bijis arī traumatisks gadījums no viena konkrēta cilvēka, bet vispār izskatās, ka tas ir viss atrisināts un neaktuāli vairs. Lielāka problēma pēc šī konkrētā cilvēka bija papildus ikdienas dzīves pieredze.

Un pirms es rakstu tālāk, gribas likt simtu vienu disklaimeri. Par to, ka nebija tik traki, par to, ka es jūtīga, par to, ka ļoti daudziem ir daudz trakāk, bet viņiem dzīvē un mentālajā veselībā klājas labāk. Nu jā, tā ir. Man ir arī ļoti paveicies ar to, ka nebija sliktāk. Un vispār paveicies, ka es šitik tālu esmu tikusi.

Bet tas, kas ir bijis manā dzīvē un nav paveicies, ir tas, ka pieredzes ir bijušas ļoti konsekventas no dažādiem cilvēkiem. Izskaidro, kāpēc tas man ir ieēdies vārdos neaprakstāmu instinktu līmenī. Bērnībā vairāki cilvēki ir absolūti neadekvāti reaģējuši uz manu prieku. Trauma, ko neatceros, bet patēvs, tur viņš man ļoti iekāpa dvēselē, ja tic psihoterapeitiskajam procesam, jo es biju brīva, spēlīga un priecājos savā nodabā. Oma, pie kuras vairākus gadus dzīvoju - emocionāls vampīrs. Viņa spēja izsūkt prieku un sajusties dēļ tā īpaši pretīgi, es pat īsti nezinu kā. Onkulis - viņš mēdza uzbraukt augumā un mazliet pazemot, ja es priecājos. Spilgtākā atmiņa - skatāmies komēdiju, ir kaut kāds joks, es smejos, onkulis uzreiz pretī: "Tev smieklīgi, ja? Nu kas tur tik smieklīgs, a? Nu paskaidro, kas tur tik smieklīgs?" (Man bija zem 12, varbūt krietni mazāk, un tie bija 90tie. Protams, ka komēdija bija stulba, bet paskaidrot nevar, nav ne prātiņa, ne izpratnes, ne arī tur vispār bija ko skaidrot.)

Nu un krietni nostrādāja kumulatīvais efekts. Katrs cilvēks pats par sevi ar savu toksisko uzvedību nerada tik lielu kaitējumu. Bet, ja lielākā daļa aprūpes personu (ar onkuli arī dzīvoju vienā mājā) izveic darbības, kur universālais secinājums (bērnam) ir viens - prieks(arī aizrautība) rezultējas emocionāli nepatīkamā/kaitīgā/apdraudošā situācijā... Nav brīnums, ka man automātiski slēdzas iekšā bremzes, ja jādara kaut kas savam priekam. Bija paps (vectēvs), kurš cik atceros tiešām spēlējās ar mani kā ar bērnu. Bet viņš nomira, kad biju 1. vai 2. klasē. Mamma vienmēr bija cilvēks, kas deva telpu spēlēties (nekad nepārmeta, atbalstīja segu māju celšanu), bet viņa bija visai pasīva un nevar teikt, ka īsti interaktoja ar mani spēlējoties/priecājoties + pamatskolā līdz 6.klasei nedzīvoju pie viņas.

Tagad vairāk ir jautājums, ko darīt tālāk. Un es pat nezinu. Iztēlojos omu, bet tas ir izcili nepatīkami.