Vakar pirms gulētiešanas arī paurķējos par to, kāpēc man ir trauksme vienatnē. Nonācu pie tā, ka vienatnē esot un kaut ko darot, var notikt kaut kas baismīgs! Sākot ar to, ka mazgājot pudeles sagriezt pirkstu un neviena nav mājās (pirmskolas vecums, tajā vecumā tas nav tik vienkārši risināms), gan tas, ka piemājas meža malā redzi vilku (vai vismaz milzīgu vilku suni, bet nu tie bija drūmākie lauki, tas pats vecums, un tagad pasakiet, kas ir viens no lielākajiem ļaundariem pasakās?). Vēl man bērnībā bija (īstenībā joprojām mazliet ir) bail no tumsas. Kad es biju viena, tur rēgojās visādi tēli. Vai arī jau pamatskolā pie omas dzīvojot - nekur nevarēju iet viena, jo nu cilvēki slikti, dzērāji, narkomāni, viss kaut kas. Unīstenībā man pie viņas dzīvojot trūka telpas un vienatnes, turklāt tad, kad noslēpos vai biju kaut kur vienatnē, sekoja komentāri ar negatīvu nokrāsu, ka ko tad nu es te tā pavisam viena. Skolā es biju vienpate un nemācēju draudzēties ar citiem, tad man mēģināja piespēlēt draudzeni un vispār tā nav labi, ja! Vēl arī,kad pirmajā klasītē bija klases vakars, es spēlējos savā nodabā spēļu istabā, un klases vakars beidzās un visi aizbrauca bez manis mājās, labi, ka nebija tālu jāiet, 3km, vienīgais pieaugušais, kas to uzzināja - apkopēja, kura mani atrada un kura teica, ka visi brauc prom. (Tagad es esmu nikna uz skolotājām, bija ziema, kas neredzēja, ka viens mētelītis paliek karājoties? Netaisnīgi!) Un vēl tā reize, kad man bija pieteikts pieskatīt māsu (es pirmskolas vecums, māsa zīdainis), kamēr pieaugušie uz lauka. Es esot aizbēgusi prom un atnāk mamma, māsa raud un manis nav. Nu es neticu, ka es būtu bijusi kārtīgi noinstruēta, bļaujošs zīdainis man joprojām šķiet ļoti, ļoti, ļoti baismīga lieta.

Nu lūk. Ir daudz. Un tas ir tikai tas, ko es atceros. Ir vēl tikpat daudz, kas nav aprakstīts.

Jā, tagad mani vienatne neuztrauc, ka ir vientuļi, bet ar to, ka ir nedroši un baismīgi. Cik es zinu, nekas slikts man nav noticis, bet ar Leonu nevar zināt, var jau būt, ka viņš kādā reizē ar pielavījies, kad esmu bijusi viena, bet nez... sajūta, ka tas vairs nav saistīts ar Leonu. Ar viņu viss kārtībā un aprakts zem zemes. Tas īsti nav ne ar vienu cilvēku saistīts. Un līdz šim viss mans process ļoti bija cilvēkorientēts. Kādi cilvēki kā mani ietekmējuši. Bet te viss! Esmu viena pati un ir baismīgi un cilvēku nav! Ko darīt? Kā būt? Kā šo risināt?

Protams, es varētu ietekmēties no daža laba un strādāt ar pārliecībām, bet ir sajūta, ka nav tas. Var kaut kā pa tiešo. Un visu uzreiz nevis katru atmiņu atsevišķi. Zinu! Ir man viena meditācija.

upd: arī kaut kad jau sen es izcēlu atmiņu, ka esmu zīdaiņa vecumā, raudu un pie manis neviens nenāk. Man ir ļoti liela pārliecība, ka tā bija. It īpaši, ja mammai bija jāpabeidz studijas un mani pieskatīja kāds cits tēvs vai tēva māte.