| Cilvēcīgā tipoloģija |
[Nov. 11th, 2017|08:11 pm] |
Vispār, interesanti, ka katram cilvēkam atrodas brīži, kas viņam pašam dzīvē liekas tādi zīmīgi un apcerami. Interesanti tādēļ, ka citi cilvēki, tādus pašus brīžus piedzīvojuši, par to ne mirkļa neaizdomātos, un aizietu tālāk savas dzīves ceļos, pretī tādiem brīžiem, par kuriem paredzēts ne mirkli neaizdomāties vēl citiem. Bet vēl jo interesantāk ir tad, kad šādi brīži liekas tikpat, un tādā pašā veidā, zīmīgi kādā šaurā jomā līdzīgi domājošiem cilvekiem, kuri nav pazīstami ārpus šīs jomas.
Tas cilvēks nomira kaut kad nesen. Viņa darba telpā nekas neliecināja par iemeslu, kādēļ viņa krājumi atstāti maitu liju ziņā; šis visnotaļ paredzamais un populārais mirstības cēlonis ka fakts saglabājies vien vietējo runās, un neviena pati tukšās taras vienība nav tam palikusi par pieminekli. Diez vai tas brīdis bija gaidītāks par jebkuru citu brīdi - nekas no palikušajām mantām neliecināja par jebkādu nākotnes plānošanu. Bet, saprotams, ne jau par to.
Telpu pārvandot, tika atrastas daudzas un dažādas lietas, un tostarp gūts aptuvens ieskats nelaiķa izpratnē par kārtību. Lūk, atvilktne, kura veltīta skrūvēm. Gana daudzas - tāda izmēra, ka grūti būs atrast, kur tādu ieskrūvēt, bet ja nu. Tajā atvilktnē - drošinātāji. Un kastes ar drošinātājiem. Vienā no kastēm ar drošinātājiem atradās mazāka kaste. Mazākajā kastē bija drošinātāji. No mūsdienu skatupunkta - pilnīgi mēsli. Krāmējot šo kasti atpakaļ atvilktnē, no kuras to izvilku, centos atcerēties, kura bija pēdējā iekārta, ar kuru esmu saskāries, kurai būtu piemontējama šāda tipa drošinātāju ligzda. Atmiņa nevienu īsti pilnu lozi neizvilka; visas tamlīdzīgās iekārtas bija tādas, kuras es reiz esmu izjaucis, izlodējis, un to komponentus salicis pa kastītēm.
Kastītes pazemē nonākušajam kungam gan atradās smukākas, nekā tās, kurās nonāca mani savāktie komponenti. Atradās arī neglītākas, protams - mikroshēmām paredzētajās kastītēs tak nekraus kondensatorus, tiem paredzētas klasiskās margarīna kārbiņas. Tas būtu sarkastiski teikts, ja man pašam tepat uz plaukta nebūtu atrodama tādu kārbiņu kolekcija. Vainīgs, par vēlu piedzimu, nepaspēju sakrāt sērkociņu kastītes, kas reiz bija gan ietilpīgākas, gan no jēdzīgāka materiāla, līdz ar to krietni piemērotākas detaļu "skapīšiem".
Paralēli rūpīgi krātajām detaļām kastītēs, lielu daļu nelaiķim piederējušo telpu aizpildīja krāmi pat pēc manas saprašanas. Es spēju saprast vēlmi saglabāt padomju laika rokas videokameru, un mani pietiekami fascinē dažādas relikvijas, lai es pats pievāktu vienu no kabatas formāta radiouztvērējiem, kuriem virsū rakstīts tranzistoru skaits - par spīti tam, ka šim aparātam pieejamajās frekvencēs vairs nekas netiek raidīts. Es varētu paplašināt tā frekvenču diapazonu, protams. Es varētu atrast aparātu ar vairākiem tranzistoriem, lielāku jaudu, energoefektīvāku, modernāku, utt. Bet tāds aparāts vairs nav nekas īpašs. Lūk, nemodificēts un strādājošs aparāts no tā laikmeta - tas jau ir kaut kas. Muzeja eksponāts, relikvija, curiosity... Lai būtu. Pievācu, un ja nestrādās, atdzīvināšu. Lai ir. Būšanas pēc.
Un šajā brīdī man arī atnāk atskārsme, ka varbūt nelaiķis daļu no savām mantām glabājis šādā "lai ir" režīmā. Tas ir mazliet baisi, jāatzīst. Es atradu vairākas kastes ar elektrolītiskajiem kondensatoriem. Vairums - mana vecuma. Kas nozīmē tikai to, ka šie bijuši norakstāmi jau pirms gadiem 15 kā minimums. Šī informācija nav nekāds noslēpums, un gan jau šim elektroniski advancētajam kungam tā bijusi zināma, bet - šī kastīte ir pieglabāta. Kopā ar citām analoģiskām. Un rokoties tām cauri, es aizdomājos, kā pašam uztvert savas germānija tranzistoru kārbas, kurās esošie elementi nekad netiks tā pilnīgi nopietni iekļauti nevienā shēmā. Bet žēl taču mest ārā. Un, acīmredzot, kaut kādā brīdī kļūst žēl arī mest ārā vecus telefonus, kustību sensorus, videomagnetofonus, vienreizējās lietošanas fotoaparātus, padomju laika datortehnikas atsevišķus moduļus un zobārstniecības tehnikas fragmentus.
Un man arī ir lietas, kuras, ja tā padomā, netiek lietotas jau nezin cik sen. Bet ārā mest žēl. Atkal jau, interesanti, kā šī nepazīstamā elektroniķa gadījumā ir tik viegli pateikt "ha, nu kāpēc glabāt šitādus krāmus", tajā pašā laikā savā darbnīcā pieņemot, ka "nu, bet ja nu noder, paglabāšu". Un, kad atdošu galus, tad atdošu arī tādu pašu materiālu pārdomām nākamajām paaudzēm.
Tiesa, vienā vārdā raksturojot šo pagrabu iekārtojumu, jāsaka - bardaks pat priekš maniem standartiem. Saglabātas tādas mantas, kurām bija vieta miskastē ap to laiku, kad man bija vieta pirmajā klasē. Bet saglabātas tomēr. Nezināmu iemeslu pēc. Un, lai gan daļai man piederošo mantu neviens cits bez manis potenciālo pielietojumu iedomāties nespēj, gluži līdz hoardinga līmenim es nepavelku. Un negribētu. Tādēļ šeit ļoti vietā tas, ko reiz teicis ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) katodstars:
"Man nav ne jausmas ko es darīšu un kāds būšu pēc gadiem 30 vai 40. Es pat īsti nezinu tā skaidri ko es gribētu darīt un vai nebūšu jau pārstrādāts vispasaules bioreaktorā. Bet es aizvien skaidrāk apzinos kāds es negribu būt. Un lai gan es šajā ex-computing-radiopunk kloākā atradu šo to savai aukstajai sirdij tīkamu, tomēr šī apziņa varētu būt vērtīgākais tur iegūtais." |
|
|
