*

Krāslavā par sevišķu gardumu uzskatīja svaigu gurķi ar medu. Tikko šķītu gurķi nomizoja, sagrieza šķēlītēs un aplēja ar svaigu medu. Ēda un apgalvoja, ka tā sagatavots gurķis ir labākais gardums, svaigs gurķis ar medu veicinot kuņģa darbību un radot arī omulības sajūtu. Gurķi ar medu dēvēja par krāslaviešu nacionālo ēdienu, bet Krāslavu - par gurķu galvaspilsētu. Gurķi tur ļoti labi padevās, izauga neparasti lielas ražas. Katra krāslavieša dārziņā bija dažas gurķu vagas, un saskaņā ar vietējām paražām katrs garāmgājējs, pazīstams vai svešs, bez atļaujas prasīšanas drīkstēja pieiet gurķu dobei un nošķīt vienai reizei gurķus. Uz ielas bieži gadījās redzēt - iet krāslavietis, rokā trauks ar medu, bet kabatā gurķis.
Jēgers, dz. 1930, Krāslavā, 1963, E 6, 172.
/Linda Dumpe, "Latviešu tautas ēdieni. Latvijas vēstures institūta etnogrāfisko ekspedīciju materiāli", 2009)