*

noskatījos "Peldošos". pirmais cēliens daudzsološs, bet otrajā vīlos. ļoti iekrita acī, tas, ka pabeigts steigā un neuztaisot visu, kas bija plānots.
vizuāli skaisti, vairākas ļoti skaistas un dziļi izstrādātas ainas. flīģeļi asociējās ar cilvēka iekšiņu simbolisku izlikšanu ārpusē (galu galā, mūsos taču iekšā ir daudz vairāk nekā tīri fiziski ietilpst mūsu ķermeņos un bieži vien tas, kas tur ir, ir ļoti smags un grūti manevrējams un melns arī). bet nu jā - otrajā cēlienā palika šausmīgi garlaicīgi, skatoties kā Sandras varone risina bezgalīgas tukšas sarunas ar saviem pielūdzējiem, bet pārējo tēlu turpmāka attīstība un izstrāde nenotiek. viņi izrādās tikai fons Sandras un viņas pielūdzēju līnijai, kas tomēr nav nekas tik izcils, lai tam vajadzētu tādu fonu. režisora iedziedātās dziesmas arī nu tā. likās vismaz pakāpi zemāk par flīģeļiem, frakām un vakarkleitām un šai disonansei trūka mākslinieciska pamatojuma, vismaz es to nesaskatīju. Keišs ļoti, ļoti, ļoti patika. vispār jau visi aktieri forši.
žēl. žēl par to, kas varēja būt, bet nav.