4. Aprīlis 2021


aprīlis

Posted on 2021.04.04 at 00:02
Tags:
17169. Lieldienas rītā, kad baznīcā zvana, ir jākāpj uz istabas augšu. Tur pie skursteņa redzēs vecu vīriņu sēdam, kam galvā būs cepure. To cepuri nu vajaga steigšus noņemt un bēgt. Kas paspēj ar to cepuri nokāpt zemē, tam būs tāda cepure, kas nesēju padara neredzamu. Bet ja vīriņš noķer ņēmēju, tad jāmirst.
/V. Juoņus, Pustiņa./

17173. Ja negrib, lai ir lielas kājas, tad Lieldienu rītā priekš saules vajag ar kailām kājām uzkāpt uz akmeņa.
/M. Macpāne, Alsunga./

17270. Ja lieldienas rītā dzird šaujam, tad tas nāk no kāda burvja. Šāvējs grib uzsūtīt uz otra laukiem vai mežiem tārpus vai kukaiņus. Uz tādu šāvienu ir jāatbild: "Tavā laukā pieēst, manā sētas malā gulēt!" Cits saimnieks, dzirdot šāvienu, šauj pretī un sūta nelaimi atpakaļ. Tas beidzot paspēlē, kas vairs nevar atbildēt. Vienam saimniekam pietrūcis biszāļu, tad tas uzkāpis uz lubu jumta un sitis tur ar kāju, kamēr palicis pēdējais.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 198./

17285. Pirmos lieldienas svētkos agri rītā nedrīkst gulēt, ja gulēsi, tad velns no papēžiem sūc asinis.
/Br. Puksts, Aglona./

17312. Lieldienas rītā, saulei lēcot, mati ar zaķa kāju jāķemmē, apiņos stāvot, tad aug skaisti mati.
/K. Lielozols, Nīca./

17350. Lai vasaru neredzētu čūsku, tad Lieldienas rītā jāpieceļas priekš saules un jāsaka: "Visas desas ceplī sadegušas." /V. Miķelāns, Kaldabruņa./

17360. Cilvēkam, kas svētdienā dzimis*, jāiet Lieldienas rītu uz kādu augstu kalnu. Tur viņš redzēs, kā saules stari dejo, un būs laimīgs visu mūžu.
/J. Cinovskis, Snēpele./

17378. Puisim, kurš vēlas, lai visām jaunavām patiktu, lieldienas rītā priekš saules lēkšanas jānoķer varde un tā dzīva jāiemet skudru pūznī. Pēc deviņām dienām tas atradīs tur mazu āķīti ar pātadziņu. Ar šo āķīti var tad visas meitas pievilkt pēc sirds patikšanas, un ja kāda vairs nepatīk, vajaga drusku uzsist ar mazo pātadziņu un tā tūdaļ aizbēgs.
/T. Dzintarkalns, Talsi./

17399. Ja Lieldienas nakti pulksten divpadsmitos nosūkstī melna kaķa novārītus kauliņus, tad varot zagt dienas laikā, neviens nevarot noķert.
/K. Lielozols, Nīca./


* esmu dzimusi svētdienā. varbūt rīt jāpmēģina.

aprīlis

Posted on 2021.04.04 at 00:39
man:: vajadzētu iet gulēt
Tags: , , ,
trīs dienas biju Rīgā. uztaisījām to lībiešu izrādi. pa šo pandēmijas gadu esmu ekstrēmi atradinājusies no Rīgas. man negribas būt tajā "šķīstie, tīrie lauki vs netīrā, samaitātā pilsēta" konceptā, bet man tiešām ir grūti. drausmīgi smird, drausmīgs troksnis, drausmīgs nervozums, drausmīgi nogurdinoši. ceturtdien sanāca nostaigāt ar kājām pie 20 km pa pilsētu un man bija viņas žēl. likās tāda netīra un nošņurkusi un nesamīļota un nemājīga. un Rīga man vispār ir mīļa pilsēta. es esmu augusi "uz Tērbatsielas bruģa", dzīvoklī ar augstiem griestiem, čīkstošu parketu, durvīm ar matētu stikliņu rūtojumu, salonpalmu un sekcijā dzinkstošām glāzītēm, jo māja visu laiku vibrēja no pa bruģi braucošajām automašīnām. nespēju iztēloties kā tur džinkst tagad, jo mašīnu ir miljons reizes vairāk nekā manā bērnībā. nujā, staigāju pa to Rīgu, regulāri piefiksējot, ka automātiski cenšos elpot ļoti sekli, jo pieejamo gaisu baigi negribas vilkt plaušās. tas bija putekļains, sāļš un naftains. par spīti pandēmijai, mehānisko transportlīdzekļu ielās bija nemainīgi par daudz, tikai gājēji likās jūtami mazāk. un tādi ļoti nesmaidīgi. mazliet novēroju slavenās čakenes velojoslas. pa velojoslu redzēju braucam tieši vienu velosipēdistu, bet vismaz pieci brauca pa ietvi.

kas attiecas uz pirmizrādi - man tur viskautkas patīk, bet nav īsti privāta gandarījuma par padarīto darbu. negribas, gan šajā jautājumā šobrīd vairāk publiski iedziļināties. bet nu vismaz ir prieks, ka izdarījām.

šovakar aizbraucu uz stalli, uzkāpu uz zirga un acumirklī atlaida - gan Rīgu, gan negandarījuma sajūtu. izmetām nelielu loku pa pļavām burvīgā divatnē ar zirgu. satikām dzērves un stirnu baru, redzēju pirmo stārķi, virs laukiem plivinājās ķīvītes un izdvesa savus dīvainos animē robotu pīkstienus, dzirdēju un manīju arī pelēko dzilnu berot savu beramo, koki un krūmi bija pilni ar dziedošiem strazdiem un dzeltenajām stērstēm un vēl visādiem putniem, ko neprotu atpazīt. braucu mājās pa tukšu šoseju uz 120, skaļi klausījos Dead Man saundtraku un atpakaļskata spoguļos uguņoja mežonīgs saulriets.

Iepriekšējā diena  Nākošā diena