*

labdien, mani sauc Inese un es vakar normāli piemāvos.

viss sākās tāpēc, ka mums ar izrāžu vadītāju bija pēdējā šīs sezonas izrāde. sarunājām, ka iesim pēc tam dzert. gājām, gājām, bet viņa vienā brīdī kautkā sagriezās un aizgāja mājas, es paliku līdz otrajam vilcienam Ļeņingradā tērzējot ar Wateru (iedomājaties, izrādās es viņu jau 9 gadus pazīstu. kur paliek laiks?).
stulbākais ir tas, ka man ap 10iem no rīta zvanīja divi cilvēki no darba. to, ka es ar viņiem runāju, es atceros, bet ko - man nav ne mazākas nojausmas. kā lai to tagad uzzina?

bet tā vispār - mīļā vasara, lūdzu, lūdzu pacieties mazliet, man vēl reizīti jāaiziet uz darbu viss nokrāmēt un, tad es būšu pavisam un tikai tava.

p.s. lūdzu, uztaisiet man kāds saldējuma kokteili, citādi es drīz nomiršu.

man ļoti patīk, ka man ir liels suns. esmu jau vismaz 10 reizes teikusi, cik ļoti man riebjas būt vienai uz pohām. un tā kā šodien man ir pohas, bet dzīvesbiedrs ir komandējumā, tad vismaz varu ievilkt suni dīvānā, ieritināt savā līkumā un ņurcīt un priecāties par viņas labsajūtas rūcieniem. tā ir tāda šausmīgi skaista, silta un mājīga skaņa. zema un vibrējoša.
bet man, protams, viņa patīk vienmēr, ne tikai tad, kad man ir pohas. man patīk rīta satikšanās rituāls gaudo kopā ar suni - nu mēs satiekamies un, tad visi trīs (es, Kārlis, suns) gaudojam. man patīk viņas dzirkstošais saprāts - brīžam liekas, ka viņa bēdājas, par to, ka būšana par suni ierobežo viņas iespējas izpausties, ka viņai ir par maz vietas suņa ādā. man patīk, ka, ai, man viss viņā patīk. nu, labi ir viņa briesmīgi spītīga un izlaista un ātri apvainojas, bet tas nekas, tāpat nenormālforša.

nākammēnes būs pilni divi gadi kopš viņa dzīvo mūsmājās.