*

brīžiem man šķiet, ka es un mana pacietība ir kkas atsevišķs un savstarpēji nesaistīts. kamēr es kko pārgaidījusies vai pārgribējusies trenkāju sevi riņķī visvisāda kalibra nejēdzības sastrādājot, mana pacietība rāma un iecietīga, mātišķi smaidot, gaida kamēr atgriežos un nenosodot uzklausa manas žēlabas par sadarīto, ko labāk būtu bijis neizdarīt. tad viņa uz brīdi mani nomierina, es atkal patveros viņā un turpinu gaidīt to, kas man beigu beigās jāsagaida. tad es gaidu un nepārstāju brīnīties par savas pacietības bezgalīgumu, rāmo gudrību un sargājošo spēku.
šobrīd gan ir tas mirklis, kad varētu sevi aiztriekt velns zin kādas dumības strādāt. jo gaidīšana mēdz ļoti nogurdināt. tāpat kā ilgas.

freakart ciemos tā arī nesagaidīju, toties dabūju _lain_, spriidiic, blin_da un meloni, bet vispār šī nakts man ir rezultējusies ar vairāk nekā 2/3 izlasītas Uldīša "Rokupācijas". nenoliedzami, viņš ar negaidīti operatīvo grāmatas izdošanu ir manāmi atvieglojis manu bakalaura darba rakstīšanu [vēl nesākto, protams], bet vispār gana daudz faktus un notikumus Uldīts ir vienkāršojis, upurējot to būtības dzīles uz raita stāstījuma altāra. daudzus interesantākos stāstus pametis pusrakstītus, daudz ko atstājis neuzrakstītu, bet šo to tīri labi varēja arī mierīgi nepieminēt. ne īsti memuāri, ne īsti enciklopēdija. tāds mans pirmā brīža subjektīvais viedoklis - man gaidījās mazliet lielāks, bet tajā pašā laikā izsmeļošāks hārdkōrs/ugārs/tesiens. nu ne visas nodaļas ir kvalitātes ziņā līdzvērtīgas. lasās jau gan raiti, valoda sprēgā un Uldiskuma netrūkst. bet trūkumus var gan jau norakstīt uz "paldies Venstpils Starptautiskajai Rakstnieku un tulkotāju mājai par nodrošināto mieru...", kas izpaudās, piemēram, kopā ar Nazīti pieskočojoties virtuvē pie krēsliem un šķaidoties ar kečupu. vispār jau ļoti forši man liekās, ka Uldīts to vispār izdarīja un šitādu grāmatu uzrakstīja. kurš gan cits, ja ne viņš.

UPD: vispār aizdomājos, ka, ja Uldīts baigi iedziļinātos visos tajos notikumos, tad grāmata pārvērstos par nekad neuzrakstāmu bezgalīgo stāstu un nekad netiktu ne pabeigta, ne izdota.

vo tev mājas un miers. pēdējās dienas visu laiku esmu uz gaisā iešanas robežas un ik pa brīdim arī eju pa gaisu. man vajag darbību, man vajag kustēties. es vairs negribu sēdēt, negribu gulēt, negribu, negribu, negribu. nekas man vairs negaršo [izņemot tās končas - paldies, freakart], visa mūzika apnikusi [šobrīd kkā aizgāja Sonic Youth, labi ka viņiem tik daudz albūmu un, ka man gandrīz visi ir], man ir apnicis lasīt, spēlēt Heroes un sēdēt netā, par gulšņāšnu vispār nerunājot. un nevajag man ieteikt kādu filmu pastīties - es nēgrībū. ja vēl tas zobs nesāpētu vismaz. gg taisnība - toč manī negants vells sēž iekšā. ja rīt nebūs labs laiks un neviens mani nevedīs pastaigāties es nezinu kas notiks. varētu notikt pat, piemēram, tas, ka es ņemu savu ļasiku ar visām nestrādājošajām pakaļbremzēm un pisu kkur taisni pa rajonu.