*

gulēju es neticami labi, sapņoju arī kko skaistu [noteikti atcerētos, ja nebūtu mani mans Pavārpuika pamodinājis], rīts arī brīnišķīgs [ārā aukstumā iet gan es negribu] un diena arī noteikti būs laba.
+ klepus paliek labāks negaidītā ātrumā, nez vai manas labās karmas vai ārstēšanās kursa [balzāms ar karstu upeņu sulu, neprātīgi stipra ingvertēja un mazliet pelašķtējas ar medu] iespaidā.
man patīīīk dzīīīvot.

neeksistē nekas tāds, kas varētu likt man iemīlēt aukstumu. esmu nešaubīgi pārliecināta, ka, ja pastāv elle, tur ir auksts un es varu to atkārtot piecdesmittūkstoščertsimtseptiņdesmitrīs reizes, ja vajag. kad ir šitik auksts, vai vēl aukstāks, mani pārņem neietekmējamas nolemtības sajūta un nīgrums. bet, kad vēl pūš tāds ežadatains vējš, es sajūtos pilnīgi bezpalīdzīga. tad man gribas nogulties zemē; klusi smilkstēt; ļaut, lai aukstums, pārvēršot asinis ledū, uzspridzina manus asinsvadus un sagaidīt kamēr atnāk Cibiņš, paņem mani aiz rokas un nosēdina uz pūkainas mākoņmalas - blakus sev, Dieviņam un visiem skaistajiem enģelīšiem.

runājot par glauniem, gaumīgiem un elegantiem jokiem, šodien vienu tādu izstrādāja mans Pavārpuika - pamodināja mani un paziņoja, ka jābrauc filmēties. vēlāk, tāpat labi zinādams, ka neēdu gaļu, vēl zvanīja un prasīja, ko ēdīsim. es, protams, atbildēju - tikai ne līķus. turpceļā mierināju līdzpaņemto digna, ka gan jau viņai nebūs jāēd visādi veģetāri ēdieni, kas viņai negaršo, piemēram, putraimi un grūbas, domādama, ka būtu ļoti smieklīgi, ja viņš tieši to arī būtu pagatavojis. un, kas mūs sagaidīja - medū un sinepēs ceptas pīles kājas un baklažānos ietīts bekons ar fetas sieru!!!
ok, ok, es dabūju ēst tos pāris baklažānu rullīšus, kuros nebija bekons un ananāsā iešmorētu kokosriekstu pienu. raidījumu neskatīšos un cerēšu, ka mūsu galda sarunām pa virsu laidīs mūziku, citādi būs kauns pa visu ģīmi Latviju. jo tēmas mēs izcilājām sirdij vistuvākās - drāšanās, dzeršana un mazliet arī pavārmāksla, piemēram, kā tikt pie garšīgas spermas un, kas tieši otrādi, padara to negaršīgu.