Decembris 2., 2014
| 19:55 Ir Prozas Lasījumu pirmā diena, un es sēžu mājās ar lieliskiem attaisnojumiem (slimu bērnu un darbu). Un domāju par to laiku, kad pirms daudziem gadiem pārtraucu rakstīt, lai kaut ko atsāktu tikai pēc vairākiem gadiem un angliski, bez plāna atgriezties latviešu literatūrā. Toreiz, protams, tas bija ļoti pareizs lēmums, jo es rakstīju slikti. Un, protams, bija personisks aizvainojums, jo cilvēki varēja man pateikt, ka es rakstu slikti, bet nedeva padomus, kā rakstīt labi. (Ne jau tā, ka viņiem tas būtu obligāti jādara, un "kā rakstīt labi" nav tēma, ko var izvērst steigā paskrienot garām tajos pašos prozas lasījumos, vai pat paņemot manu stāstu kā vienu no 20 literārajā akadēmijā.) Bet tas nebija vienīgais iemesls. Es biju pārāk dziļi iekšā visā tajā latviešu literatūras scēnā, tajās aizkulisēs, kur cilvēki seko līdzi, teiksim, Kultūrkapitāla piešķīrumiem, un domā "ahā, šo te projektu VKKF nogremdēja, un cik ērti, ka tūlīt pēc tam tiek iesniegts cits, līdzīgs, bet pareizāku kandidātu veidots projekts". Es biju pārāk dziļi kaut kādās sirreālās dusmās, aizvainojumā, aizdomās un piesardzībā.
Tad, kad es samācījos rakstīt tā, ka vismaz pati zināju, ko gribu uzrakstīt, un pati spēju noteikt, kam ticēt un kam ne, es piesardzīgi, ar vienu kāju, atgriezos tajā visā, iedomājusies, ka es spētu būt labāks cilvēks, ka es spētu būt kā tie daži, kas patiešām spēj ļaut, lai tas viss viņus neskar - kas spēj to visu pat neredzēt, kur nu vēl ļauties ievilkties šajā maziskumā. Iespējams, kādu laiku man tas izdevās. Bet tagad vairs ne. Tagad es atkal esmu izjutusi dusmas, aizvainojumu (pie tam pilnīgi bezpersonisku, jo mani tiešām neviens nav kaut kā aizskāris vai pat gribējis aizskart); aizdomas un skumjas. Skatījusies uz to imagināro literatūras eliti un uztvērusi nopietni viņu imagināro elitārismu (pie tam ne jau tā, ka no viņiem kāds būtu apgalvojis, ka ir elitārs vai kaut kādā veidā nosaka literatūras procesus, tas viss ir manā galvā). Rūpīgi un prātīgi skaidrojusi, ka problēma nav naudā. Jo problēma patiešām nav naudā. Es nezinu, kur ir problēma (kā jau teikts, ļoti iespējams, ka problēma ir manā galvā). Tam pat nav īstas nozīmes, kur tieši ir problēma. Vienkārši es sev tāda nepatīku. Tāda, kas klusībā dusmojas, tāda, kas domā "es to izdarītu labāk" vai "nu kā tā vispār var pateikt". Es negribu būt tas cilvēks, un vēl jo mazāk es gribu būt tas cilvēks ilgstoši; tas viss rūgtums taču nenodara neko, it neko labu, ne man, ne maniem tekstiem, un vēl jo mazāk latviešu literatūrai vispār. (Latviešu literatūra, protams, no tā tiktu vismazāk ietekmēta; bet es un mani teksti gan.)
Šoreiz es droši vien nepārtraukšu rakstīt, vismaz ne uz ilgu laiku. Es nezinu, vai es pārtraukšu rakstīt latviski. Es nezinu, vai ir iespējams būt tādam cilvēkam kā es un vienlaikus būt gan iekšpusē - rakstot latviski, turpinot strādāt literārajā akadēmijā - gan ārpusē - nedomājot par to visu, ļaujot tam visam slīdēt sev pāri. Ja es nevaru, tad nevaru, tad jāiet vēlreiz no tā visa prom. (Nē, es neesmu un tuvāko 10 gadu griezumā droši vien nebūšu tas cilvēks, kas spēj pats stāvēt tam visam pāri; es apbrīnoju tos cilvēkus, kas var, bet tā neesmu es.) Es nezinu, kurā brīdī es saindējos ar domu, ka varu kaut ko mainīt, uzspridzināt sistēmu no iekšpuses, kāda smieklīga doma (un cik smieklīgi, ka es par to rakstīju ilgi pirms apzinājos, ka pati to daru).
Kāda tam visam morāle? Nekāda; vienkārši labāk vienreiz uzrakstīt, ka es esmu slikts cilvēks un tad domāt, ko darīt tālāk, nevis visu laiku galvā sacerēt šo ierakstu. Un publiski nevis tāpēc, lai no kāda izdīktu "uķipuķi pai" (es šoreiz tiešām apvainotos par uķipuķi pai, tā nav adekvāta atbilde uz frāzi "es esmu slikts un dusmīgs cilvēks"), bet tāpēc, lai atcerētos, ko esmu sev apsolījusi. Izdomāt, ko ar sevi darīt. Optimāli, ja līdz jaungadam. Definēt, kā es pamanīšu, ka neturu solījumu. Un izlemt, no kā atteiksies, ja izrādīsies, ka tiešām neturu.
|
Comments:
Aizejam sestdien pa dienu kkur tēju padzert? Tlusi, piemēram?
nevaru... jābūt prozas lasījumos :D
bet tu varētu atnākt un iedzert tur, protams, haha.
es biju domājusi, pirms lasījumiem. Ja tie sākas plkst.15 KKC, tad pirms tam varam kaut kur netālu, kaut vai Tlusī pa tējai/ kafijai. Bet, protams, tu vari mani atšūt. Kas tādā gadījumā nozīmēs, kas es joprojām nesaņemšos pirmo reizi mūžā aiziet uz P.lasījumiem (ko nez kāda suņa pēc esmu ieplānojusi) :D
bļ., tu noteikti no kinska tur lejā nošpikoji manis šantažēšanas metodes!
man pirms tam jābūt LA, bet nu meibī.
bļ., es biju pirmā un vispār augstāk!
/sūds ar LA, cik bieži tu esi LA, un cik bieži tev ir iespēja mani satikt, koa? :D
*iet nervozi pīpēt un kaldināt kārtējo latviešu literatūras glāpšanas plānu*
| From: | iive |
Date: | 2. Decembris 2014 - 21:52 |
---|
| | | (Link) |
|
Man arī negribās tajos lasījumos savu degunu rādīt, tas gan vairāk saistīts ar to, ka es viār slapstos no Ž, cik vien spēju. Nekas, nākamgad strādāsim paīstam.
tu domā, ka viņa pievērš uzmanību tam, ka cilvēks nepilda mājasdarbus? es, teiksim, nepievēršu gandrīz nemaz, nu, nepilda, mazums kas. ja pilda, bet klīniski slikti, tas ir daudz nepatīkamāk.
saki, manu mājienu par to, ka es varētu pati arī la savu degunu nebāzt, tu neuztvēri nopietni? :) nēnu labi, būtu jau nesmuki tagad tā pēkšņi pacelt asti un pazust.
| From: | iive |
Date: | 2. Decembris 2014 - 22:07 |
---|
| | | (Link) |
|
Viņa noteikti pievėrš uzmanību tam, ka izrediģē kāda tekstu, lai pats vēl drusku pielabo un var sūtīt izdevumam, bet tad tas kāds nolemj, ka nekas tomēr nebūs un noluņo. Ai nu, this was the year of many failures. Un, protams, ka neņemu nopietni, es nepacietīgi gaidu un šaubos, ka tu gribi palaist garām visu to jautrību, kas būs.
haha :) seriously though, neaizsūtīt kaut ko kādam izdevumam tāpēc, ka nejūties gatavs, ir diezgan prātīgs lēmums, ja vien tas nekļūst par tādu ļauno draudziņu ļaunajam "fear of failure" dēmonam. bet nu saprast, kurš ir kurš, ir baigi grūti, vismaz kamēr vēl nav noticis tas klikšķis, kurā pati saproti, ko raksti.
| From: | iive |
Date: | 2. Decembris 2014 - 22:28 |
---|
| | | (Link) |
|
Šoreiz tā bija negatavība. Ja būtu fear of failure, es toč tagad neskatītos pat rakstniecības virzienā.
atceros, kaut kādos šausmīgi senos lasījumos tu lasīji kaut kādu sūdu, par ko es nodomāju, ka tur noteikti ir kaut kāda fiška iekšā, kuru es nespēju saprast. nospriedu, ka tas esmu es, kas ne sūda no literatūras nesaprot, un aizgāju. t.i., man šķiet, uz nākamajiem kaut kādu iemeslu dēļ neaizgāju, un ta neiaziešana vēlāk kļuva par tradīciju.
Jesusmarija.
Tas noteikti bija sūds, vari droši iet uz Prozas Lasījumiem :)
(pareizāk sakot, tev pat jāiet, es citādi es sev to nekad nepiedošu)
nu tad ieplānošu. iedzersim tēju, un tā.
es totāli lieku galvu ķīlā, ka viņš to tīšām.
*sejas izteiksme, žesc*
tā jau būs jādara, jā.
Dzīve ir ciešanas.
Vai ir pieklājīgi iet uz Prozas lasījumiem ar liķiera pudeli organismā?
droši vien atkarīgs no tā, vai tās skaitās prozas brokastis vai vakariņas :)
var. un otru frenča kabatā.
jauki. Atliek sagādāt frenci.
From: | (Anonymous) |
Date: | 4. Decembris 2014 - 23:30 |
---|
| | | (Link) |
|
Man šķiet, ka ir baigi neskaidri formulēta problēma (tas tā kā jautājums Tev pašai, uz ko nav jāatbild :)), tāpēc arī grūti saprast, kur tieši ir tās cēlonis (Tavā galvā vai kaut kur ārpusē), un vēl jo grūtāk - saprast, ko ar to darīt.
L.
Ūja, kas tur neskaidrs? 1. Pirms 10 gadiem es aizgāju no latv. lit., jo man tas viss riebās un es pati sev tajā riebos; retrospektīvi tas bija pilnīgi pareizs lēmums. 2. Tagad man latv. lit. riebjas un es pati sev tajā riebjos.
Papildinfo: dirsā darbs un materiāls.
From: | (Anonymous) |
Date: | 5. Decembris 2014 - 22:40 |
---|
| | | (Link) |
|
Nu, es par to, kas ir "tas viss"? Cilvēki? Naudas sadales kārtība? Domubiedru trūkums? Publicēšanās iespējas/kārtība? Ja "tas viss" tiešām nozīmē visuvisu, tad tur droši vien tiešām neko daudz nevar padarīt, izņemot aiziešanu, ja vien nenāk kāda megaatklāsme, kas palīdz emocionāli norobežoties. Vēl arī - ja jau atgriezies, tad droši vien ir kaut kas, kas tomēr tajā visā strādā. Jaut., vai vari iegrozīties tā, ka to vari paturēt, bet aiziet no tā, kas besī.
Nē, nekas no nosauktā, man šķiet, ka būtu pilnīgi muļķīgi un neproduktīvi sadalīt problēmu pirmreizinātājos ("man nepatīk šis autors, šī izdevniecība un šis VKKF lēmums") un kaut kā mēģināt tikt ar tiem galā atsevišķi. Nu tb ja tu esi nelaimīgs laulībā, tad nav produktīvi paziņot "mani besī, ka visu laiku pa grīdu mētājas netīras zeķes" un to problēmu kaut kā agresīvi risināt, jo aizvāksi zeķes un atklāsi, ka zobu pasta arī netiek pareizi izspiesta. (Pat pieņemot, ka es varētu reāli kaut ko darīt ar to, kas mani besī latv. lit..) Nu un arī paturēt to, kas patīk, bet aiziet no tā, kas besī, ir tāds apšaubāms solis (kā to šādā situācijā vispār var izdarīt?).
Un, kā jau, man šķiet, es aš oriģināli formulēju, mana problēma ir tajā, kādas emocijas manī izraisa atrašanās šīs literatūras scēnā.
From: | (Anonymous) |
Date: | 6. Decembris 2014 - 00:59 |
---|
| | | (Link) |
|
Nujā, es vnk ticu, ka zeķu problēma, ilgi neapzināta un neizrunāta, var novest pie sajūtas, ka visa laulība sūkā. Tomēr nav produktīvi par zeķēm, ja besī, ka neiznes miseni. Tā kaut kā. Bet, protams, pirmreizinātāju meklēšanai ir jēga tikai tad, ja patiešām nav tā, ka besī "tas viss", pavisam un pilnībā.
From: | (Anonymous) |
Date: | 6. Decembris 2014 - 01:04 |
---|
| | | (Link) |
|
Formulējot to visu aptuvenā patosainā aforismā - emocijas nav problēma; emocijas ir reakcija uz problēmu. :)
Nē, redz, latv. lit. būtu "problēma" tikai tad, ja tas būtu tas kalns, uz kura es gribētu mirt. Jo salabot visu - vai kaut vai daļu - no tā, kas nav kārtībā (un es pat negribu līst iekšā skaidrot, sk. pirmais teikums) ir visa mūža darbs, un tas mūžs normāli beidzas tā, ka tu nodzeries, nomirsti un visi atviegloti nopūšas par to, ka tu esi beigts. Un nē, to es pat netaisos darīt :) Bet nedarīt arī grūti un pretīgi.
From: | (Anonymous) |
Date: | 6. Decembris 2014 - 01:27 |
---|
| | | (Link) |
|
(Vispār es vnk par to visu daudz domāju, jo, man šķiet, es nupat esmu atradusi pati savu veidu, kā būt literatūrā tādā veidā, kas mani pašu neuzvelk. Bet zināmā mērā tā droši vien ir ilūzija par to, ka joprojām tajā literatūrā esmu, jo man taču neviens pat nav pajautājis par tām 10 svarīgākajām grāmatām, un to jautā Visiem Literātiem. :D Man strādā ideja "sēdi savā stūrī; raksti, kad ir, ko teikt; kādreiz kaut kur kaut ko aizsūti - šad tad jau kko paņem", bet varbūt atkal uzvilkšos, ja ienāks prātā izdot grāmatu, to gan patiesi nevar zināt.)
vaimandieniņ, cik iedvesmojoši! bet man pofig, es turpināšu rakstīt murdziņus. just because i can! :) |
|
|