Man šķiet, ka ir baigi neskaidri formulēta problēma (tas tā kā jautājums Tev pašai, uz ko nav jāatbild :)), tāpēc arī grūti saprast, kur tieši ir tās cēlonis (Tavā galvā vai kaut kur ārpusē), un vēl jo grūtāk - saprast, ko ar to darīt.

L.

(Reply to this) (Thread)

Ūja, kas tur neskaidrs?
1. Pirms 10 gadiem es aizgāju no latv. lit., jo man tas viss riebās un es pati sev tajā riebos; retrospektīvi tas bija pilnīgi pareizs lēmums.
2. Tagad man latv. lit. riebjas un es pati sev tajā riebjos.

Papildinfo: dirsā darbs un materiāls.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, es par to, kas ir "tas viss"? Cilvēki? Naudas sadales kārtība? Domubiedru trūkums? Publicēšanās iespējas/kārtība? Ja "tas viss" tiešām nozīmē visuvisu, tad tur droši vien tiešām neko daudz nevar padarīt, izņemot aiziešanu, ja vien nenāk kāda megaatklāsme, kas palīdz emocionāli norobežoties.
Vēl arī - ja jau atgriezies, tad droši vien ir kaut kas, kas tomēr tajā visā strādā. Jaut., vai vari iegrozīties tā, ka to vari paturēt, bet aiziet no tā, kas besī.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, nekas no nosauktā, man šķiet, ka būtu pilnīgi muļķīgi un neproduktīvi sadalīt problēmu pirmreizinātājos ("man nepatīk šis autors, šī izdevniecība un šis VKKF lēmums") un kaut kā mēģināt tikt ar tiem galā atsevišķi. Nu tb ja tu esi nelaimīgs laulībā, tad nav produktīvi paziņot "mani besī, ka visu laiku pa grīdu mētājas netīras zeķes" un to problēmu kaut kā agresīvi risināt, jo aizvāksi zeķes un atklāsi, ka zobu pasta arī netiek pareizi izspiesta. (Pat pieņemot, ka es varētu reāli kaut ko darīt ar to, kas mani besī latv. lit..) Nu un arī paturēt to, kas patīk, bet aiziet no tā, kas besī, ir tāds apšaubāms solis (kā to šādā situācijā vispār var izdarīt?). Un, kā jau, man šķiet, es aš oriģināli formulēju, mana problēma ir tajā, kādas emocijas manī izraisa atrašanās šīs literatūras scēnā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nujā, es vnk ticu, ka zeķu problēma, ilgi neapzināta un neizrunāta, var novest pie sajūtas, ka visa laulība sūkā. Tomēr nav produktīvi par zeķēm, ja besī, ka neiznes miseni. Tā kaut kā. Bet, protams, pirmreizinātāju meklēšanai ir jēga tikai tad, ja patiešām nav tā, ka besī "tas viss", pavisam un pilnībā.

(Reply to this) (Parent)

Formulējot to visu aptuvenā patosainā aforismā - emocijas nav problēma; emocijas ir reakcija uz problēmu. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, redz, latv. lit. būtu "problēma" tikai tad, ja tas būtu tas kalns, uz kura es gribētu mirt. Jo salabot visu - vai kaut vai daļu - no tā, kas nav kārtībā (un es pat negribu līst iekšā skaidrot, sk. pirmais teikums) ir visa mūža darbs, un tas mūžs normāli beidzas tā, ka tu nodzeries, nomirsti un visi atviegloti nopūšas par to, ka tu esi beigts. Un nē, to es pat netaisos darīt :) Bet nedarīt arī grūti un pretīgi.

(Reply to this) (Parent)

(Vispār es vnk par to visu daudz domāju, jo, man šķiet, es nupat esmu atradusi pati savu veidu, kā būt literatūrā tādā veidā, kas mani pašu neuzvelk. Bet zināmā mērā tā droši vien ir ilūzija par to, ka joprojām tajā literatūrā esmu, jo man taču neviens pat nav pajautājis par tām 10 svarīgākajām grāmatām, un to jautā Visiem Literātiem. :D Man strādā ideja "sēdi savā stūrī; raksti, kad ir, ko teikt; kādreiz kaut kur kaut ko aizsūti - šad tad jau kko paņem", bet varbūt atkal uzvilkšos, ja ienāks prātā izdot grāmatu, to gan patiesi nevar zināt.)

(Reply to this) (Parent)