Aprīlis 25., 2013
| 23:25 Pēdējās dienās baigi skaidri aptveru, ka lielāko daļu no tā, ko esmu krutu izdarījusi, es esmu izdarījusi tāpēc, ka man ir nereāli sakāpināta sava krutuma apziņa (ēēē, nu labi, es esmu iedomīga. vienkārši tas neizklausās tik kruta, ja). Un ka lielāko daļu no tā, ko es neesmu izdarījusi, es neesmu izdarījusi tāpēc, ka neesmu jutusies pietiekoši kruta, lai to tiešām izdarītu. Ļoti daudz domāju par visām muļķīgajām kļūdām, ko es esmu izdarījusi. Nu, tipa "pirms divarpus gadiem, pilnīgā ķēmā būdama, nosaucu jim uzvārdā, lai arī tak zināju, ka viņai nepatīk", un visi pārējie, kas mani pazīst, noteikti arī atceras visādus keisus, kad es esmu kaut ko pilnīgi totāli tupu pateikusi vai izdarījusi, un tajā brīdī jutusies visnotaļ kruta. (Nedzeršana, starp citu, nelīdz nevienā acī, principā es dzeru tikai tāpēc, lai varētu pateikt, ka biju piedzērusies, kad uzvedos tā, kā normāli.) Redz, ja izrubītu to pašrefleksiju, kas man tā kā pasaka, ka neesmu vis tik kruta, kā iedomājos, tad būtu vieglāk. Cilvēki, protams, par mani slikti domātu, bet es taču to neapjēgtu (nu tb apjēgtu, bet nospriestu, ka tas tāpēc, ka esmu kruta). Tas savā ziņā ir labāk nekā visu laiku domāt, ka cilvēki man nav piedevuši tādas huiņas, par kurām es neesmu atvainojusies, un bļin, kā tad tu pēkšņi piezvani cilvēkam un saki, čau, piedod, ka es pirms septiņiem gadiem tevi nosaucu par kuci, jo man šķita, ka tava humora izjūta to pieļauj - tu atceries taču, kā es tevi pirms septiņiem gadiem nosaucu par kuci?
Nu un par tiem, kas mani permanenti necieš, nē, patiesībā par tiem pat nav sāpes, viņi ir diezgan krutu lēmumu pieņēmuši.
Bet par tiem, kas ir tipa tā kā draugi bet patiesībā mēs nerunājam, jo man visu laiku šķiet, ka viņi visu laiku grib pateikt, honeybee, tu nu gan esi lose. Atceries, kā tu pirms četriem mēnešiem pirms pusotra gada pirms septiņiem gadiem, un tu taču visu laiku tā dari.
Tīri vai sanāk tā, ka man būtu vairāk jādraudzējas ar cilvēkiem, kas man tā īsti nepatīk, jo tad man nebūtu tā jāpārdzīvo, kad es viņiem kaut ko pasaku.
Un tad atkal cikla otra fāze un man šķiet, ka es esmu tik nereāli kruta. Un visu ko varu izdarīt. Un tā arī pasaku, pilnīgi bez aizturēm.
Lai arī botoms lains tam visam tak ir tāds, ka nevajag iedomāties, ka cilvēki par tevi vispār kaut ko domā un vispār pamana. Nu, tad, kad izdaru kaut ko stulbu, uz mirkli pamana un Padomā, bet tā vispār ne taču. Un varētu tak tieši tā arī dzīvot, laiku pa laikam ierakstot kautko drūmu savā cibā un pēc tam sakot, ai, pohuj, man vienkārši romāns uz beigām iet, tad vienmēr tā ir. Tas ir pilnīgi normāli, ka nav, ko par to teikt.
|
Comments:
From: | unpy |
Date: | 25. Aprīlis 2013 - 23:46 |
---|
| | | (Link) |
|
Ļoti būtisks ir tas teksts, kas vispār ļauj kaut ko pie Tevis iekomentēt, "man sķiet, ka ir tā". Man šķiet, ka viss ir OK, atslābsti.
redz, man šķiet, ka tava humora izjūta pieļautu un pieņemtu situāciju, kurā es tevi nosaucu par kuci. meitenēm, kas man patīk, mēdz būt citādi.
:)
(promska nupat padomāju "ohfuck, ja nu pēkšņi izrādās, ka vienīgais veids, kā aizvainot anpiju, ir nosaukt viņu par kuci")
From: | unpy |
Date: | 26. Aprīlis 2013 - 00:07 |
---|
| | | (Link) |
|
:D Da nu. Mani aizvainot nav vienkārši, faktiski neiespējami, to var izdarīt uz vienas rokas trijiem pirkstiem skaitāmi cilvēki un neba jau virtuāli:))
Par visu citu - jā, tas ir baisi, cik ļoti cilvēki mēdz apvainoties par neko. Reizēm tiešām rodas iespaids, ka cilvēki paši sevi jau ir tik ļoti aizvainojuši, ka karājas slavenā mata slavenajā galā un viss - ikviena, pat pati nevainīgākā piezīme no malas parvēršas par pašaizvainojamības pēdējo pili. Un tad vēl tās projekcijas uz āru. Ar to tiešām negribu teikt, ka sevi ir jāmīl, lai tas paliek Koelju, taču domāju, ka ir diezgan ērti skatīties pašam uz sevi ar tādu jautru ironiju. Tas vienkrši ir ērti, nekā vairāk:))
trū. Tajos normālajos agregātstāvokļos es tā arī cenšos darīt, paldies, ka atgādināji, ka ir kaut kas pa vidu starp abām galējībām.
| From: | ripp |
Date: | 26. Aprīlis 2013 - 00:36 |
---|
| | | (Link) |
|
bet vispār domāt un (manā gadījumā vismaz) pārdzīvot par kkādām sīkām sevis sastrādātām nejēdzībām, tas ir jā.
un vispār kaut kad varētu jūs visus atkal pasaukt ciemos vai kaut ko tādu :)
Tu domā, ka es neatceros, kā mēs jums grozu salauzām? :D
Bet jā, vajadzētu. Lia laiku pa laikam ierunājas par Alisi, un jūs jau tagad esat Rīgā, vai ne?
| From: | ripp |
Date: | 26. Aprīlis 2013 - 00:42 |
---|
| | | (Link) |
|
Tu neticēsi, bet es biju aizmirsusi :D jā, tērbatas/blaumaņa stūrī :)
nu ta es domāju kautko par nākamnedēļu laikam. bet to tad, kad būšu nomodā, ja. :)
| From: | ripp |
Date: | 26. Aprīlis 2013 - 14:21 |
---|
| | | (Link) |
|
nākamnedēļ ne, mēs no pirmdienai līdz sestdienai būsim Hamburgā. bet nedēļā pēc tam gan varētu :)
| From: | ripp |
Date: | 26. Aprīlis 2013 - 14:23 |
---|
| | | (Link) |
|
paldies :) mazliet baidos lidot ar mazo A. un tagad arī izskatās, ka viņa sāk saaukstēties. bet nu gan jau būs labi.
| From: | puce |
Date: | 26. Aprīlis 2013 - 04:51 |
---|
| | | (Link) |
|
Aha, diemžēl cilvēki par mums domā daudz mazāk nekā mums gribētos. :DDDDD
nebūt nav jāzvana un jāsaka "tu atceries, kā es..." cilvēki 70% informācijas uztver bez skaļi pasacīta teksta. Pietiek nodot savu attieksmi pret viņiem domās.
70% ir dikti bīstami, iedomājies, es padomāju "piedod, ka es tevi par kuci nosaucu!", a otrā galā uztver "es tevi par kuci nosaucu!"
;)
| From: | jim |
Date: | 26. Aprīlis 2013 - 14:06 |
---|
| | | (Link) |
|
botoms lains tomēr visam varētu būt tāds, ka cilvēki par tevi domā un pamana, bet, piemēram, galīgi nenodomā, ka tu viņus kaut kā aizvaino, pie tam vēl uz septiņiem gadiem. attiecīgi diez vai ir tā -"ja cilvēki kēro, tātad noteikti pamana un aizvainojas par VISU, ko ES TIK MUĻĶĪGI SASTRĀDĀJU, ja nepamana, ka es kaut ko sastrādāju muļķīgu un ka viņiem bija jāaizvainojas, tātad nekēro"
oooo, līdz šim līmenim ("ja tu neesi uz mani apvainojusies, TAD ES TAGAD UZ TEVI PAR TO APVAINOŠOS!!!") es nebiju dadomājusies :D varētu izmantot nākamajā zemajā punktā :)
| From: | jim |
Date: | 26. Aprīlis 2013 - 14:18 |
---|
| | | (Link) |
|
nuja, ja nest līdz absurdam, tad līdz galam :)
Mani tracina cilvēki, ar kuriem runājot visu laiku jāpiedomā, kā un ko runāt. Tāpēc es priecājos, ka man ir draugi, kurus es varu nosaukt par maitām, kuri mani nosauc par maitu un pēc tam mēs viens otram pateicamies par komplimentiem.
Bet vispār es gribēju pateikt, ka man liekas kruti tie cilvēki, kuri vienkārši spēj dzīvot savu dzīvi apzinoties, ka viņi to dzīvo sev, nevis citiem. |
|
|