|
Aprīlis 25., 2013
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 23:25
Pēdējās dienās baigi skaidri aptveru, ka lielāko daļu no tā, ko esmu krutu izdarījusi, es esmu izdarījusi tāpēc, ka man ir nereāli sakāpināta sava krutuma apziņa (ēēē, nu labi, es esmu iedomīga. vienkārši tas neizklausās tik kruta, ja).
Un ka lielāko daļu no tā, ko es neesmu izdarījusi, es neesmu izdarījusi tāpēc, ka neesmu jutusies pietiekoši kruta, lai to tiešām izdarītu.
Ļoti daudz domāju par visām muļķīgajām kļūdām, ko es esmu izdarījusi. Nu, tipa "pirms divarpus gadiem, pilnīgā ķēmā būdama, nosaucu jim uzvārdā, lai arī tak zināju, ka viņai nepatīk", un visi pārējie, kas mani pazīst, noteikti arī atceras visādus keisus, kad es esmu kaut ko pilnīgi totāli tupu pateikusi vai izdarījusi, un tajā brīdī jutusies visnotaļ kruta.
(Nedzeršana, starp citu, nelīdz nevienā acī, principā es dzeru tikai tāpēc, lai varētu pateikt, ka biju piedzērusies, kad uzvedos tā, kā normāli.)
Redz, ja izrubītu to pašrefleksiju, kas man tā kā pasaka, ka neesmu vis tik kruta, kā iedomājos, tad būtu vieglāk.
Cilvēki, protams, par mani slikti domātu, bet es taču to neapjēgtu (nu tb apjēgtu, bet nospriestu, ka tas tāpēc, ka esmu kruta).
Tas savā ziņā ir labāk nekā visu laiku domāt, ka cilvēki man nav piedevuši tādas huiņas, par kurām es neesmu atvainojusies, un bļin, kā tad tu pēkšņi piezvani cilvēkam un saki, čau, piedod, ka es pirms septiņiem gadiem tevi nosaucu par kuci, jo man šķita, ka tava humora izjūta to pieļauj - tu atceries taču, kā es tevi pirms septiņiem gadiem nosaucu par kuci?
Nu un par tiem, kas mani permanenti necieš, nē, patiesībā par tiem pat nav sāpes, viņi ir diezgan krutu lēmumu pieņēmuši.
Bet par tiem, kas ir tipa tā kā draugi bet patiesībā mēs nerunājam, jo man visu laiku šķiet, ka viņi visu laiku grib pateikt, honeybee, tu nu gan esi lose. Atceries, kā tu pirms četriem mēnešiem pirms pusotra gada pirms septiņiem gadiem, un tu taču visu laiku tā dari.
Tīri vai sanāk tā, ka man būtu vairāk jādraudzējas ar cilvēkiem, kas man tā īsti nepatīk, jo tad man nebūtu tā jāpārdzīvo, kad es viņiem kaut ko pasaku.
Un tad atkal cikla otra fāze un man šķiet, ka es esmu tik nereāli kruta. Un visu ko varu izdarīt. Un tā arī pasaku, pilnīgi bez aizturēm.
Lai arī botoms lains tam visam tak ir tāds, ka nevajag iedomāties, ka cilvēki par tevi vispār kaut ko domā un vispār pamana. Nu, tad, kad izdaru kaut ko stulbu, uz mirkli pamana un Padomā, bet tā vispār ne taču. Un varētu tak tieši tā arī dzīvot, laiku pa laikam ierakstot kautko drūmu savā cibā un pēc tam sakot, ai, pohuj, man vienkārši romāns uz beigām iet, tad vienmēr tā ir. Tas ir pilnīgi normāli, ka nav, ko par to teikt.
|
Reply
|
|
|