Augusts 28., 2006
| 16:59 - kristietība Un tā, pēc 2 nedēļu ilgas kopgulēšanas ar kristieti (pieļauju, tipisku luterāni) - secinājumi:
1. Kristietība (šeit un turpmāk: Latvijas apstākļos, standarta komplektā "rituāli+draudze") ir reliģija, kas piepilda vidusmēra patērētāja reliģiskās un sociālās vajadzības, ar salīdzinoši spēcīgu uzsvaru uz pēdējām.
2. Kas attiecas uz reliģisko pusi - kristietība ir ļoti praktiska reliģija; principā no tevis tiek sagaidīti daži vienkārši rituāli + uzvedības normas, kas būtiski neatšķiras no sabiedrībā pieņemtajām. Interesanti, ka kristietība, šķiet, balstās uz ticību, bet ne uz pārliecību (t.i., zināt, kāpēc tu tici, un domāt par savu ticību nav nepieciešams).
3. Kas attiecas uz sociālo pusi - kristietība nodrošina paplašinātas ģimenes pieredzi praktiski jebkurā Latvijas nostūrī; ar to saprotot gan savstarpēju palīdzību (labs kristietis palīdzēs savas draudzes loceklim, jo šādā veidā viņš var uztvert sevi kā pierādījumu tam, ka Dievs rūpējas par ticīgajiem - būtībā tā ir tautoloģija, bet toties strādā), gan arī baumošanu, aprunāšanu un savējo nogānīšanu, kas cilvēkam kā sociālai būtnei šķiet akūti nepieciešama. Interesants novērojums: tipisks kristietis 2 nedēļas no vietas ne tikai pacietīs, bet pat visnotaļ sirsnīgi izturēsies pret pagānu, laulības pārkāpēju, netikli, reklāmistu, ciniķi un maģijas un zīlēšanas interesentu vienā personā (plus mīnus daži epiteti ;)), bet bez mazākās vilcināšanās apsmies un nosodīs savas konfesijas mācītāju (!), kurš atļaujas no rītiem skriet pa parciņu vienos šortos - "jo viņam tak tās spalvainās kājas, nu pilnīgs ārprāts, viņš tak ir MĀCĪTĀJS!"
4. Augstākminētie iemesli ļoti labi pamato to, kāpēc cilvēkam, kurš ir audzināts kristīgā garā, ir pareizi un svētīgi saglabāt šo ticību, un vienlaikus arī padara neticīgā pāreju kristietībā par sarežģītu pasākumu, kam nepieciešama īpaša pieeja un/vai Dieva gribas konkrēta izpausme šī indivīda dzīvē. Jeb, īsi sakot, ja man agrāk šķita, ka kristietība ir ārkārtīgi sarežģīta reliģija, kurai es varētu pievērsties, ja zinātu, ka izturēšu garīgo slodzi, tad šobrīd man šķiet, ka kristietība ir salīdzinoši vienkārša un praktiska, "piezemēta" reliģija, kurai pievērsties es šobrīd pilnīgi noteikti nevarētu, jo neizturētu sociālo spriedzi.
|
Comments:
Sociālais aspekts vēl būtiskāks varētu būt baptistiem, viņiem parasti arī ir mazākas draudzes. Bet nu uz mācītāja izdarībām tikpat labi kā draudzes locekļi skatās arī baznīcas administrācija - viens ļoti labs mācītājs tika nosūtīts uz citu draudzi tikai tāpēc, ka bija izšķīries ar, šķiet, ceturto sievu un taisījās precēt piekto :)
Nu, atradusi "tikai" :D Principā tādu mācītāju jau nu drīzāk vajadzētu izlidināt no LELB par draņķīgu PR nekā, piemēram, Cālīti ;) Jo teorētiski (ja nemaldos) taču laulību šķirt baznīcā var tikai tad, ja ir pierādīta neuzticība, kas nozīmē, ka vai nu mācītājs pats jāklis, vai arī kaut kā vislaik uz, ēēē, slīdīgām sievām uzraujas.
Lūdzu, khmm, izlogojies;)
khhh :)
personības dalīšanās? ;)
Nu nezinu, kā luterāņiem ar to šķiršanos un PR :) Bet mācītājs tiešām bija labs, māmiņa un vecmāmiņa tieši viņa dēļ sāka uz baznīcu regulāri iet, un vienas sarunas laikā šamējais gandrīz mani - pilnīgu nakriškānu - pārliecināja pāriet ticībā. Bet neizdevās līdz galam :)
a kā, māmiņu un vecmāmiņu izlidināja no baznīcas līdz ar visu Cāļdraudzi vai tomēr nea? un tu varbūt zini to loģiku, kāpēc vajadzēja izslēgt draudzi?
Draudzi jau neizlidināja, vienkārši nomainīja mācītāju, aizsūtot uz Kuldīgu, i viss. Par to draudzes izslēgšanas loģiku īsti nezinu. Neatbilst kādiem tur LELB īsto luterāņo standartiem, što ļi? Mana draudzene ir tai draudzē, bet viņa tikai ķiķina, ka tagad būs sektantos ieskaitīta.
From: | buks |
Date: | 29. Augusts 2006 - 12:16 |
---|
| | | (Link) |
|
Tur jau tikai viens standarts: vai nu tici pierakstītajam Dieva vārdam, vai netici. Ja netici, tb apzināti noliedz, tad automātiski neesi ticīgais, ij atliek tikai formāla izslēgšana, lai juridiski korekti viss būtu.
daļa no barviniem esmu es ;)
Nu, tev arī eksemplārs gadījies. Es, vismaz teorētiski, skaitos luterānis, un man ir kaut kas neskaidrs par 2.punktu.
Mācītājs man skaidroja, ka luterānisms akurāt ir tas domājošais kristietības novirziens (katolicisms uzsverot rituālus, pareizticigie - mistiku, bet luterānisms apsver un apdomā lietas, kāpēc tās tādas ir vai nav).
Apšaubu, ka statistiskais vidējais draudzes loceklis apdomā ticības jautājumus. Aiziet uz baznīcu, noklausās sprediķi (laimējas, ja mācītājs ir labs un liek padomāt arī par to, ko stāsta), padzied un jūtas labi.
ņemot vērā, ka mācītājs tev tā skaidroja, un tu neesi centies to apdomāt (...)
tfu tu, nu, iepriekšējais no manis ;)
| From: | deep |
Date: | 28. Augusts 2006 - 17:17 |
---|
| | | (Link) |
|
ujjj laps :) par taam spalvainajaam MAACIITAAJkaajaam
| From: | prodn |
Date: | 28. Augusts 2006 - 18:36 |
---|
| | | (Link) |
|
Ticība = pilnīga pārliecība. manuprāt 'ticību' cilvēki lieto ļoti nepareizi. bet, skatoties pēc izdevīguma, piemēram, jūdaisms ir stipri izdevīgāka reliģija.
Es definētu otrādi - ka pārliecība = pilnīga ticība; t.i., ticība, kas ietekmē jebkuru dzīves situāciju & nostājas augstāk par ne-pārliecinātām ticībām. T.i., es ticu, ka pastāv karmas likums, bet, tā kā neesmu par to pārliecināta, tad bieži vien izturos tā, it kā karmas likums nebūtu spēkā, piemēram, strādāju reklāmā (darbs, kam pēc idejas vajadzētu baigi čakarēt karmu). Bet es esmu pārliecināta par to, ka esmu stāvoklī, un nekādas citas vajadzības mani nepiespiedīs rīkoties pretēji tam, kā pieklātos grūtniecei. Un, ja iestājas situācija, kurā karmas likums strādā pret grūtniecību (piemēram, sarežģījumi grūtniecībā, kas pēc manas ticības liecina par to, ka karma sūdīga un vajadzētu ļaut bērnam izkarmēties ārā, nevis rīt tabletītes un gulēt pie sistēmas), tad es izvēlos piedrāzt karmas likumu un saglabāt grūtniecību.
| From: | prodn |
Date: | 28. Augusts 2006 - 19:22 |
---|
| | | (Link) |
|
:) Doma īstenībā bija tāda - vārds "ticība" viennozīmīgi ir atvirzījies no savas patiesās nozīmes, jo vairumu gadījumu, tas nozīmē, piemēram, cerēt. bez tam - tu teici, ka tici ka pastāv karmas likums. bet Tu nebūt neteici, ka tici šim likumam. Tu esi pilnīgi pārlicināta, ka esi stāvoklī. Ja arī tu nebūtu, (ir iespējami tādi viltus grūtniecības gadījumi) tu būtu pilnīgi pārliecināta, ka esi stāvoklī, tb Tu ticētu, ka esi stāvoklī, lai gan pati nemaz nebūtu stāvoklī. Kad meitene saka savam jūrniekam - es ticu, ka tu atgriezīsies, tas ir vairāk dramatismam, pārspīlēts vārda lietojums. viņa cer, nevis tic. no tā man liekas arī ir iegājies šis jocīgais vārda lietojums. Teiksim arī ticība var balstīties uz kaut ko iracionālu, bet pārliecībai parasti pamatā ir kaut kas racionāls, ja vien tā nav pilnīgi neapgāžama pārliecība, kas izslēdz iespēju šaubīties - ticība.
Protams, ka cilvēks var būt pārliecināts par kaut ko maldīgu, tas jau nepadara viņa pārliecību mazāku. Tu gribi teikt, ka mūsu ēras sākumā cilvēki bija mazāk pārliecināti par to, ka saule riņķo ap zemi, nekā mūsdienās mēs esam pārliecināti par pretējo?
Un tad, kad aizejam līdz saknēm, nepastāv atšķirības starp "racionālo" un "iracionālo". Ticība tam, ka pastāv "Internets", kas nodrošina to, ka manā datorā rakstītais kaut kādā mistiskā un man maz saprotamā vai iepriekš pierādāmā veidā nonāks pie tevis, ir tikpat racionāla/iracionāla kā ticība tam, ka pastāv atšķirība starp tevi un mani, t.i., ka mēs patiesībā neesam viena būtne, kas iztēlojas, ka ir divas. Ticība tam, ka Dievs ir, ir tikpat iracionāla kā ticība tam, ka Dieva nav; un tas pats attiecas uz ticību/neticību tam, ka 1+1=2. Ne vienu, ne otru tu nevari ne pierādīt, ne atspēkot, tu vai nu tici, vai netici - lielākā vai mazākā mērā.
| From: | prodn |
Date: | 28. Augusts 2006 - 19:47 |
---|
| | | (Link) |
|
Ja godīgi, teikšu, ka mūsu ēras sākumā viņi iespējams pat ticēja stipri vairāk tam, ka saule riņķo apzemi, kamēr mēs vairāk velkam uz vienkāršu pārliecību. Pavisam nospiežot šo sarunu tematu uz zemes - apmēram, ja pēc vārda nozīmes spēcīguma ticībai es dodu 10, tad pārlīcībai 6 ar pus. :) Bet esmu sapratusi, ka cilvēki man briesmīgi oponē šajā jautajumā.
Apsveicu ar atgriešanos! Man kristietība nekad nav šķitusi ne ērta, ne praktiska, un ne jau sociālo spriedzi es tajā nevaru izturēt - kaut arī tā mēdz kaitināt, šī socializēšanās ir cilvēciska lieta, nevis tieši kristietībai raksturīga. Un tas tavs "vidējais kristietis Latvijas apstākļos" drīzāk ir kāds no vispārcilvēciskiem vidējiem standartiem.
Nu bet tici man, es par kristietību zinu vairāk nekā tā meitene. Bet es toč neesmu kristiete, un viņa ir. Protams, secinājums "jo mazāk zini, jo labāks kristietis" būtu pārsteidzīgs, bet tendence ir, ziniet, tendence ir ;)
Es ticu gan, ka Tu zini vairāk:) Nedomāju, ka nezināšana padara par labāku kristieti, tiesa, otrādi arī ne. Katrā ziņā, ar nezināšanu kā tādu vien nepietiek. Bet mācītāja spalvaino kāju nolikšana tak liecina par konkrētā cilvēka seklumu. Nekāda sakara ar kristietību.
bāc, nu gan sarakstīju. kas tas vispār ir - "labs kristietis".
Nē, tas bija nevis sekli, bet kaut kā ļoti ļoti nevainīgi. Nu, ar domu - mācītāji nečurā. Un viņiem nav spalvainas kājas. Vai vismaz nevajadzētu būt. Kaut kā tā; tāpat kā, teiksim, mēs samulstu, ja redzētu, ka zelta Budas statujā ir rūpīgi iegravētas kāju spalvas. Bet arī ne tik svēti.
nezināšanas labums varbūt ir "svētīgi sirds vienkāršie", bet kāds gan tur praktiskums
Dīvaināk būtu, ja mācītājs veiktu kāju vaksāciju... |
|
|