Es definētu otrādi - ka pārliecība = pilnīga ticība; t.i., ticība, kas ietekmē jebkuru dzīves situāciju & nostājas augstāk par ne-pārliecinātām ticībām. T.i., es ticu, ka pastāv karmas likums, bet, tā kā neesmu par to pārliecināta, tad bieži vien izturos tā, it kā karmas likums nebūtu spēkā, piemēram, strādāju reklāmā (darbs, kam pēc idejas vajadzētu baigi čakarēt karmu). Bet es esmu pārliecināta par to, ka esmu stāvoklī, un nekādas citas vajadzības mani nepiespiedīs rīkoties pretēji tam, kā pieklātos grūtniecei. Un, ja iestājas situācija, kurā karmas likums strādā pret grūtniecību (piemēram, sarežģījumi grūtniecībā, kas pēc manas ticības liecina par to, ka karma sūdīga un vajadzētu ļaut bērnam izkarmēties ārā, nevis rīt tabletītes un gulēt pie sistēmas), tad es izvēlos piedrāzt karmas likumu un saglabāt grūtniecību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:)
Doma īstenībā bija tāda - vārds "ticība" viennozīmīgi ir atvirzījies no savas patiesās nozīmes, jo vairumu gadījumu, tas nozīmē, piemēram, cerēt.
bez tam - tu teici, ka tici ka pastāv karmas likums. bet Tu nebūt neteici, ka tici šim likumam.
Tu esi pilnīgi pārlicināta, ka esi stāvoklī. Ja arī tu nebūtu, (ir iespējami tādi viltus grūtniecības gadījumi) tu būtu pilnīgi pārliecināta, ka esi stāvoklī, tb Tu ticētu, ka esi stāvoklī, lai gan pati nemaz nebūtu stāvoklī.
Kad meitene saka savam jūrniekam - es ticu, ka tu atgriezīsies, tas ir vairāk dramatismam, pārspīlēts vārda lietojums. viņa cer, nevis tic. no tā man liekas arī ir iegājies šis jocīgais vārda lietojums.
Teiksim arī ticība var balstīties uz kaut ko iracionālu, bet pārliecībai parasti pamatā ir kaut kas racionāls, ja vien tā nav pilnīgi neapgāžama pārliecība, kas izslēdz iespēju šaubīties - ticība.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Protams, ka cilvēks var būt pārliecināts par kaut ko maldīgu, tas jau nepadara viņa pārliecību mazāku. Tu gribi teikt, ka mūsu ēras sākumā cilvēki bija mazāk pārliecināti par to, ka saule riņķo ap zemi, nekā mūsdienās mēs esam pārliecināti par pretējo?

Un tad, kad aizejam līdz saknēm, nepastāv atšķirības starp "racionālo" un "iracionālo". Ticība tam, ka pastāv "Internets", kas nodrošina to, ka manā datorā rakstītais kaut kādā mistiskā un man maz saprotamā vai iepriekš pierādāmā veidā nonāks pie tevis, ir tikpat racionāla/iracionāla kā ticība tam, ka pastāv atšķirība starp tevi un mani, t.i., ka mēs patiesībā neesam viena būtne, kas iztēlojas, ka ir divas. Ticība tam, ka Dievs ir, ir tikpat iracionāla kā ticība tam, ka Dieva nav; un tas pats attiecas uz ticību/neticību tam, ka 1+1=2. Ne vienu, ne otru tu nevari ne pierādīt, ne atspēkot, tu vai nu tici, vai netici - lielākā vai mazākā mērā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja godīgi, teikšu, ka mūsu ēras sākumā viņi iespējams pat ticēja stipri vairāk tam, ka saule riņķo apzemi, kamēr mēs vairāk velkam uz vienkāršu pārliecību.
Pavisam nospiežot šo sarunu tematu uz zemes - apmēram, ja pēc vārda nozīmes spēcīguma ticībai es dodu 10, tad pārlīcībai 6 ar pus. :)
Bet esmu sapratusi, ka cilvēki man briesmīgi oponē šajā jautajumā.

(Reply to this) (Parent)