kanariņš - planētu stāvoklis. skumjas. [entries|archive|friends|userinfo]
helvetica

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

planētu stāvoklis. skumjas. [Apr. 8th, 2011|04:09 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
brokastojot stāvus pie virtuves loga, vēroju, kā pavecāka kundzīte zem rokas nesteidzīgi ved tādu tizlu cilvēciņu, nenosakāmā vecumā starp pusaudzi un jaunu vīrieti. No vienas puses šādas situācijas manī aizdod dusmas. Šis nerealizētais vīrieša ķermenis - nošļukušie pleci, ceļos nedaudz ieliektās kājiņas, ļenganas rokas ar plaukstu izliektu uz aizmuguri, mute pusvirus un tāds gļēvs skats. Var jau būt, ka ir kāda trauma, garīga atpalicība vai vājums. var jau būt, ka ir valdonīga māte, mātīte, kurai pieder vismaz kaut kāds vīrietis (ir nācies redzēt arī šādus skumjus gadījumus), tas nekas, ka miesīgs dēls. Manī gruzd pārmetums par šo nespējīgumu.
No otras puses, nekad es ar šādiem bērniem neesmu redzējusi tēvus (meloju, vienu reizi, bērnu slimnīcā, kurā bijām ar E, ieveda arī bērniņu ar garīgas veselības traucējumiem, klāt bija abi vecāki, slimnīcā nakšņot gan palika māte, visas 4 dienas, cik tur sabijām, viņa ar savu bērnu tur bija viena, bez apciemojumiem etc.). Un tādā ziņā viegli gruzīt virsū tiem, kas palikuši, kas uzņēmušies savu atbildības daļu un saistības. mātīte. valdonīga. varbūt. bet varbūt vnk vairs nav spēka skaidroties un zelta vidusceļoties. Bet kurš pateiks tētiņam, ka viņš piderass? Kurš uzmetīs viņa dzīvi? ņemot vērā, ka LV tik daudzi arī savus veselos bērnus uzmet.
No otras puses arī vide te nav nekāda humānā un iejūtīgā (kā vien post-padomju teritorijas jaunkundzi par sievu apņēmušais skandināvs novērtēja - cilvēciskās saskarsmes ziņā infantili, taču galvas shēmo ar mašīnas precizitāti). Varbūt tas bērns varētu būt attīstījies vairāk, labāk, patstāvīgāk. Bet es no savas - veselu cilvēku - pieredzes zinu, cik neiejūtīgi var būt pašu ļaudis, nemaz jau nerunājot par random svešiniekiem. Kur bērna izpausmes (un 2/3/4/gadīgs bērns nedomā/nerunā/nerīkojas tik koherenti un reflektēti kā 20/30/40+ gadīgi ļaudis) netiek nolasītas, vai tiek pārprastas vai neadekvāti novērtētas un tam seko morālais presings, psiholoģisks terors un citi sūdi, ne tikai māmiņai, bet arī pašam bērnam, kuri varētu arī nebūt, ja ļaudis kaut nedaudz par citu dzīvu cilvēku padomātu un darītu to pozitīvākā manierē, nevis bīstoties apdraudējuma vai ierakstot kkādu resident evil. Un, ja pat man ir reizes, kad vnk gribas sapakot čemodānus un ar bērnu aizbraukt mežā dzīvot, kaut vai no ogām pārtikt, tad šādiem cilvēkiem un viņu bērniem nekas cits neatliek, kā sapakot čemodānus un aizbraukt mežā dzīvot. metaforiski. divvientulības mežā.
linkpost comment

Comments:
From:[info]antons_v
Date:April 8th, 2011 - 04:35 pm
(Link)
Mani šī tēma arī nenormāli skumdina. Instinktīva emocionāla reakcija ir tūlītējs žēlums par to nabaga cilvēku, kam daba (bet varbūt arī papiņš, kam pālī gribējās pisties) ir šitā nodarījusi. Bet pēc tam es vienmēr sevi aprauju par tēmu, ka tas ir augstprātīgi pieņemt, ka šie cilvēki ir nelaimīgi. Ko es zinu? Varbūt viņš tur savā galvā ir n-tās reizes laimīgāks, jo viņa vienkāršajā prātā vislielākā laime ir tad, kad var no mammas dabūt šokolādi. Un varbūt viņš neņem ļaunā to, ka mamma reizēm paskarba, tāpat kā suņi nedusmojas uz saimniekiem.

Bet vispār tas viss ir fucking depressing. Manuprāt, ja Dievs tiešām eksistētu, šitā nevajadzētu notikt.
[User Picture]
From:[info]helvetica
Date:April 8th, 2011 - 04:45 pm
(Link)
bieži vien jau daudz ko var darīt lietas laba, ir tikai jautājums, cik ļoti vēlme (cietēja sindroms), vai arī iespējas ir bijušas (face it, tam vajag laiku un naudu)
[User Picture]
From:[info]begemots
Date:April 8th, 2011 - 04:36 pm
(Link)
Man jau šķiet, ka tas viss nododās no paaudzes uz paaudzi, un Dievs dod, lai katra nākošā paaudze atrod spēkus būt vismaz drusku normālāki.
[User Picture]
From:[info]pikaczu
Date:April 8th, 2011 - 04:52 pm
(Link)
Ne jau vienmēr tētim jābūt uzmetējam, varbūt vienkārši pa dienu darbā, lai mamma varētu rūpēties par slimo bērnu.
Es zinu ģimeni, kas audzina puiku ar dauna sindromu, neviens no viņiem nav nelaimīgs un apkārtējiem tas ir bez maz vai šokējoši, kā viņi var atļauties būt laimīgi.
Vēl es vasarās redzu jau pavecāku vīrieti, kas vīkendos vizina savu slimo dēlu, jau pusaudzi, ar riteni uz speciāla sēdekļa.
Nav tik traki, ka jābēg mežā un pamazām paliek arvien labāk attiecībā uz invalīdu pieņemšanu sabiedrībā.
[User Picture]
From:[info]blond
Date:April 9th, 2011 - 03:04 am
(Link)
Tāda māte ar dēlu, īstu dauni, nu jau gluži pieaugušu, dzīvo vienā mūsu mājā. Ba iztēloties viņas dzīvi, bet vēl vairāk bail iztēloties dēla dzīvi pēc mātes nāves - tā es biju radusi domāt. Bet tagad domāju mazliet citādi - varbūt dēlam būtu bijis labāk augt bērnu namā. Jo māte, bēdu un trūkuma nospiesta, ir nikna uz visu pasauli. Savu slimo, slienājošos milzīgo dēlu velk aiz rokas visur līdzi, jo mājās to vienu atstāt nedrīkst. Un visu laiku kliedz uz viņu, lamā viņu. Mājās kārtību uzturēt nespēj - no viņas dzīvokļa tā smird visa kāpņu telpa, ka tur nevar izīrēt dzīvokļus. Nav gājusi stāsties dzīvokļu rindā, neprasa Domei nekādus parādus.
Gaidu!