Mani šī tēma arī nenormāli skumdina. Instinktīva emocionāla reakcija ir tūlītējs žēlums par to nabaga cilvēku, kam daba (bet varbūt arī papiņš, kam pālī gribējās pisties) ir šitā nodarījusi. Bet pēc tam es vienmēr sevi aprauju par tēmu, ka tas ir augstprātīgi pieņemt, ka šie cilvēki ir nelaimīgi. Ko es zinu? Varbūt viņš tur savā galvā ir n-tās reizes laimīgāks, jo viņa vienkāršajā prātā vislielākā laime ir tad, kad var no mammas dabūt šokolādi. Un varbūt viņš neņem ļaunā to, ka mamma reizēm paskarba, tāpat kā suņi nedusmojas uz saimniekiem.

Bet vispār tas viss ir fucking depressing. Manuprāt, ja Dievs tiešām eksistētu, šitā nevajadzētu notikt.

(Reply to this) (Thread)

bieži vien jau daudz ko var darīt lietas laba, ir tikai jautājums, cik ļoti vēlme (cietēja sindroms), vai arī iespējas ir bijušas (face it, tam vajag laiku un naudu)

(Reply to this) (Parent)