Ne jau vienmēr tētim jābūt uzmetējam, varbūt vienkārši pa dienu darbā, lai mamma varētu rūpēties par slimo bērnu.
Es zinu ģimeni, kas audzina puiku ar dauna sindromu, neviens no viņiem nav nelaimīgs un apkārtējiem tas ir bez maz vai šokējoši, kā viņi var atļauties būt laimīgi.
Vēl es vasarās redzu jau pavecāku vīrieti, kas vīkendos vizina savu slimo dēlu, jau pusaudzi, ar riteni uz speciāla sēdekļa.
Nav tik traki, ka jābēg mežā un pamazām paliek arvien labāk attiecībā uz invalīdu pieņemšanu sabiedrībā.