|
Apr. 9th, 2011|03:04 am |
Tāda māte ar dēlu, īstu dauni, nu jau gluži pieaugušu, dzīvo vienā mūsu mājā. Ba iztēloties viņas dzīvi, bet vēl vairāk bail iztēloties dēla dzīvi pēc mātes nāves - tā es biju radusi domāt. Bet tagad domāju mazliet citādi - varbūt dēlam būtu bijis labāk augt bērnu namā. Jo māte, bēdu un trūkuma nospiesta, ir nikna uz visu pasauli. Savu slimo, slienājošos milzīgo dēlu velk aiz rokas visur līdzi, jo mājās to vienu atstāt nedrīkst. Un visu laiku kliedz uz viņu, lamā viņu. Mājās kārtību uzturēt nespēj - no viņas dzīvokļa tā smird visa kāpņu telpa, ka tur nevar izīrēt dzīvokļus. Nav gājusi stāsties dzīvokļu rindā, neprasa Domei nekādus parādus.
Gaidu! |
|