| |
[Jan. 3rd, 2011|12:31 pm] |
lai arī pret sadzīviskā komforta un diskomforta jautājumiem izturos ar diezgan lielu pacietību, šķiet, šodien tomēr pievienošos fjoklas kupenu un to tīrīšanas praktizētāju nīdēju pulciņam, jo, redz, uz Bruņinieku ielas posmā starp avoteni un čakeni ir:
1) milzīgas kupenas, kur celiņi ir šauras šļurainas taciņas gar pašu māju
2) no visiem jumtiem karājas pamatīgas lāstekas
3) daži celiņi ir krustu šķērsu aizvilkti ciet ar drošības lentēm. abās ielas pusēs
līdz ar ko - ja vēlies spēlēt pēc noteikumiem - tad bļaģ jāiet pa ielas braucamo daļu, kas visa pati ir vienā šļurā, līdz ar ko ir diezgan liela iespējamība, ka vai nu tu ar savu brišanu (it īpaši, ja sīcis pie rokas) aizturēsi Rīgas satiksmi, vai arī tiksi nobraukts vai arī nosists ar krītošu sniegu/lāstekām (tas, ja tomēr līdīsi zem tām lentēm).\
un visā šajā stāstā man vislielāko dusmu aizdod tas, ka bļaģ pēdējo stāvu iedzīvotāji, kuriem bļaģ lāstekas kā žalūzijas līdz pat logu apakšai, nevar kādā klusākā un vēlākā vakarā paņemt soltas kātu un bļaģ nodauzīt tās nost!! rokas no dirsas aug, vai?
pie reizes palamāšos arī par kādu citu galvaspilsētas lielisko iedzīvotāju īpašību - vasarā vākt aiz saviem suņiem, abet ziemā ļaut nodirsties tiem kādā kupenā (kad kupenas lielas, tad turpat uz ceļa taciņas jeb "tranšejas" pareizāk būtu jāsaka) un atstāt, elegantākajā gadījumā uzkašņāt vēl sniegu virsū. tā teikt, no acīm prom, no sirds laukā, tagad tik jāgaida pavasaris, kad kusīs sniegs un visi gazōni atklāsies pa pamatīgo nomīnēti no viena stūra līdz otram. ļoti gribētos, lai eksistētu tāds sisidra vai tas miskastes vīrs no kādas citas LV multenes, kas vnk vienā brīdī atgādātu visu šo ziemas krājumu to īpašniekiem vai pareizāk - viņu saimniekiem - atpakaļ po adresu tā teikt.. |
|
|
| |
[Jan. 3rd, 2011|04:30 pm] |
es domāju, ka tas ir pops un piķis. Barišķikovs un Keita Mosa tagad arī ceps augšā baleta filmeli.
say whaaaat?
 |
|
|
| |
[Jan. 3rd, 2011|07:35 pm] |
lielākā daļa to svešo cilvēku, kas man ļotiļoti patīk, ir jau miruši, līdz ar ko rets ir tas gadījums, kad nākas piefiksēt to, ka, lūk, nu bija, bet vairs nav. viens no tādiem bija aktieris Pōls Ņūmens, kas līdz ar būšanu par lielisku aktieri, bija arī cilvēks, kurā smelties ticību labajam pasaulē. Ļoti negribīgi samierinos ar domu, ka arī lieliskais Pīters O'Tūls drīz vairs nebūs.
abet izrādās, ka Pete Postlethwaite ir aizgājis viņsaulē. labi, ka vismaz viegli un nesāpīgi. pirmo reizi viņu redzēju bērnībā Kapteiņa Šarka seriālā, kur, protams, biju iemīlējusies galvenajā varonī un viņš bija tā ienaidnieks. pēdējā - Bena Afleka režisētajā ne pārāk sarežģītajā, bet gaumīgajā holivudas asa sižeta filmā "Town", kur šis vīrs bija vienkārši lielisks! Ģeniāls; es par tādu iedotu otrā plāna Oskaru viennozīmīgi! |
|
|