Pēdējā laikā jūtos tik vecs. Tik supervecs.
Laikam pienācis tas brīdis, kad jau esmu onkulis, nevis čalis, jaunieties vai kas nu vēl. Esmu ievērojis, ka uz mani arī reaģē kā pavecāku un pieredzējušāku cilvēku. Prasa padomus, es dodu. Dīvaini. Garīgi nejūtos pieaudzis, lai gan kaut kāda feņa ir, protams.