Kad meklē tik ilgi līdz aizmirstas

Redz kā ir, ja esmu apstījusēs kartē, visu tāda sapratusi un teikusi :"āha", tas nozīmē, ka izlikšanās tas viss, maldi un māņi, ja būtu viena pati devusies Harmsa tantiņu meklēt, drošvien klīstu tur vēl šobaltdien, izejas meklējoti.
Tātad, kad biju apstījuse kartē, kur atronas Sadovņikova iela, visu sapratusi un teikusi :'āha", proti- dur tik pa lāčplēša un sadovņiks pats atnāks, skrēju tātat aulekšiem, matiem plandot un ziemeli sejā pa to  vissspēksausīs ielu un domāju, jomajo, ja vienā galā šī visa tāda kuļturnā, ta šitai, stacijas galā, bļa, būtu labāk bikses uzvilkuse, ne brunčos pa pīpinošu šosejsmalu dipinājuse. Nulabi, tas nieks. Vārdsakot, kaukur pirms tā tilta apjēdzu, ka nekāds Sadovņiks nekur nava, atradu kukažiņu, skreju klāt, nutur, labvakar, komsī-komsā, kur jums šite tāda iela, šī tākā norāda kaukādu nekonkrētu virzienu un saka, nu kaukur šitepatās ira. Nues, skrienu pa to kaukuršitepatusu, bļa, nav nekā, cilvēka- neviena, vējš švilpo, dzenā lapas, esmu ezīts miglā un straume mani nes, pēkšņi skatos, o, reku viens džeks dūmakā nāk, nu skreju šim klāt tāda priecīga, priecīga un saku:" Labien, esatvainojos, vai jūs nepateiktu, kur šeit atrodas," (un šinī brīdī laiks apstājās) "....fffff...... ssssss,,,,,, ē.... ffff...... sssss.... ēēēē, iela, nu kā viņu tur..., "/ izmisīga žestikulācija/ " nu iela- ffff... ssss. nuja,- nebūs,aizmirsās, labpaldies!". Vārdsakot, kā ar slotu, no galvas laukā. Viš gan nabags bij tik aizkustinoši ieinteresēti pieliecies, ka man vienbrīd šķita, ka no šīs apkaunojošās situācijas nezaudējot stājas var iziet vien dzelzs tvērienā bučojot viņu nost un ta nelāgi smejot aizskrienot miglā.

Vārdakot, beigās jau es atradu: i to namu, i to ielu, tā jau ar zini, dalās un pumpurojās, maita, bet sārtums aiz blames, ziniet, ilgi vēl fizjanõmijā saglabājās.