Sūrreālisms - Pro-kristīgs Black Metal

1) mūzika, manuprāt, primāri nav klasificējama pēc lirikām, jo mūzika ir mūzikas instrumentu skaņas ar vokālu pavadījumu vai bez tā;
2) mūziku žanriski jāklasificē pēc pazīmju kopuma (skaņas);
3) Ja kāds nepiekrīt punktam 1 un 2, tad mums turpinās rasties tādi Metal žanri kā NS Black Metal, ABBM (anti-blondes Black Metal), PGBM (pro-gay Black Metal) vai jebkas, ko kāds kritiķis vai brīvmākslinieks izdomās klasificēt vadoties no dzismu liriskā satura puses, lai gan pēc skaņas šie Black Metal apakšžanri var neatšķirties un visbiežāk neatšķiras no pareizi klasificētiem Black Metal apakšžanriem, tādiem kā Melodic Black Metal, Symphonic Black Metal vai Black/Folk Metal, u.c.;
4) Līdz ar to, tāda iesakņojusies lieta kā Pagan Black Metal un NS Black Metal nav gluži pareizs apzīmējums, manuprāt. Pagāniska Black Metal gadījumā tas ir Black/Folk Metal (tas, ko bez liriku lasīšanas var uztvert/klasificēt jebkurš metālgalva) ar pagāniskiem tekstiem (ko sadzirdēt un saprast bez liriku lasīšanas vai grupas filosofijas pētījuma var retums), bet NS gadījumā tas atkal ir kāds no klasiskajiem bleķiem ar NS tekstiem (kuri bez lasīšanas reti ir uztverami, tātad, slikts parametrs objektīvai klasificēšanai);
5) Analogi ir ar kristiešu bleķi - bez liriku/dziesmu nosaukumu lasīšanas metālgalva-vulgaris nepateiktu, ka tas ir kristīga satura bleķis (daži piemēri: Horde, Arvinger, Crimson Moonlight, Frosthardr);
6) Tātad, ja mūziku klasificējam pēc izmantotajiem instrumentiem un to radīto skanējumu, ir pilnībā iespējami tādi lielumi kā pro-kristīgs Black/Death Metal (Crimson Moonlight), gan tāda pat satura un biezas atmosfēras piesātināts melodiskais vai simfoniskais bleķis (Arvinger (lieliska un absolūti iesakāma manta ikvienam), Kekal (1. albums), From Ashes, Slechtvalk), u.c.

1) Pašparodija ir tas apstāklis, kuru man patīk radīt un kura sekas ir novērotas vairākkārt, proti:
Esmu rakstījis recenzijas un devis cilvēkiem klausīties mūziku neko nesakot par mākslinieku filosofiskajiem uzskatiem un dziesmu lirisko saturu un klausītāji ir atzinīgi novērtējuši skanošo. Un tad es pasaku un uzskatāmi pierādu, ka tā ir kristiešu banda un saturs ir pro, nevis anti kristietisks. Un tad ir interesanti vērot šo klausītāju viedokļa prostitūciju, t.i., kardinālu maiņu, kura izpaužas smieklīgās grimasēs. Tādās, kuras varētu rasties pēc tam, kad kādā glaunā restorānā ir baudīta neticami garda maltīte un pēc tam ir paziņota tā recepte.

2) Tātad, tas, kas šo lielisko bleķi (kurš aurālā izpildījuma līmenī nereti ir pārāks un oriģinālāks par antikristīgo) automātiski padara nevērtīgu vairuma klausītāju ausīs un pasaules uzskatos, ir lirikas, kuras vairumā gadījumu tāpat bez lasīšanas nav iespējams uztvert un kuras daži klausītāji pat nevēlas uztver/pētīt pat tajā bleķī, kura saturu klausītājs atzīst pēc noklusējuma, t.i., antikristīgajā, klasiskajā bleķī.

3) Atvainojiet, piedodiet, bet abi secinājumu punkti uzskatāmi parāda, ka tas ir stereotips, ārpus kura daudzi nespēj dzīvot

4) Tad nu paliek jautājums – pēc kā katrs klasificē mūziku un kas tam iekš tās ir primārs. Ja cilvēkam piemīt uzskatu (arī stereotipu) brīvība un tieksme pēc muzikāla baudījuma, tad tādam nebūs problēmu baudīt prokristīgu Black Metal.
Bet tiem, kuri Black Metal uztver kā “savu” antikristīgo domu muzikālu manifestāciju un kuriem nepiemīt minētā brīvība, protams, ka nekas no minētā neinteresēs un tāds, visticamāk, tik tālu nebūs aizlasījies.

Man zināmās Black Metal bandas ar pro-kristīgo lirisko bāzi, kura ne vienmēr ir pliekana Dieva slavēšana - vairumā gadījumu tā ir savas filosofijas, uzskatu paušana, kur atslēgvārdi Dievs un Jēzus tiek reti pieminēti. Un ja tiek pieminēti, tad konteksts tāpat nebūs uztverams bez iepazīšanās ar dziesmu vārdiem (bez saprotama konteksta šie atslēgvārdi var tikt uztverti gan pro, gan antikristietiskās prizmās):