katru vakaru, kad eju gulēt, godīgi aizslēdzu istabas durvis. agrāk tā nedarīju, bet kaut kā tagad tā sanāk. lai nu kā, katru rītu, kad eju ārā pirmo reizi, man ir bail, ka pie istabas durvīm būs kaut kas briesmīgs, nu nezinu, beigta lapsa, zaķis, kaut kāda vēsts. tā nekad nav bijis, un es ļoti ceru, ka nekad arī nenotiks, bet tā neomulīgā sajūta, kad pirmo reizi pa dienu izeju ārā no mitekļa, ir iesēdusies tā visnotaļ spēcīgi manā apziņā.
nu jā, un es šodien vēl neesmu bijusi ārā no mitekļa. mazliet neomulīgi.