šī semestra pirmā eseja, man ir vīns, un ar mat. iesim pie Arjas pēc cepumiem. klausos Alīnu Orlovu, jo kaut kā tā pienākas, man uz galda ir tas trakais kaķis, ko pagāšgad laimēju loterijā, ļoti sāp vēders, grūti koncentrēties, tāds klasiskais paper writing madness, āh. vakar bijām ļoti brīnišķīgā deju vakarā, rīt dzeršu kafiju ar marinu, kaut kā absurdi, ka visi dzīvojam vienā mājā, bet tik reti tiekamies. smukkaimiņš nāk pie manis pēc vīna, mēs visi kopīgi satraucamies par nākamnedēļas filmizrādīšanu, ļoti ceru, ka Arnis šonedēļ atbrauks ciemos, jo citādāk ir bēdīgi, bet vispār es brīvajā laikā gūglēju padomus par to, kā likt cilvēkiem iemīlēties. es nemāku lēnām, es māku tikai ievirpuļot citu dzīvēs, piedodiet par to.
nekas traks, man liekas, mums tūlīt sāksies kliegšanas fāze. katrā mācīšanās reizē ar eseju rakstīšanu ir brīdis, kad sāc kliegt, reizēm arī sist galvu pret sienu, un pēc tam viss paliek normālāk, man patīk izaicinājumi un jaunas lietas. un nez kāpēc es vienmēr esmu drosmīgāka visās citās dzīves jomās, izņemot attiecības. (es īsti nezinu, par ko ir šis ieraksts - par manu Marko eseju vai par džekiem, bet kāda starpībaa, all we are is dust in the wind.)
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: