no Jāņiem man ir ļoti sadauzīta kāja, derības uz aliem, apm. 600 bildes, turklāt daudzas no tām ar džeku presītēm, kā arī milzīgs nogurums.
es nebaidos izklausīties banāla, tāpēc godīgi teikšu, ka vakar, sēžot uz laipas upē ar vainagu un patīkamu sarunu biedreni blakus, bija tāds mazliet eurēkas brīdis, kad saproti, ka nē, nekur nav labāk kā mājās. man vienmēr gribējies lekt augstāk par savu pakaļu un pierādīt sev un visiem citiem, ka es esmu stipra, spēcīga, apņēmīga, vēl nez kāda, tāpēc arī tādas kaut kādas sevis laušanas un problēmiņas, un tā dziņa iekarot citus apvāršņus un citas pilsētas, un tas viss ir ļoti labi un nepieciešami, bet. kamēr es apzinos, ka ir tādi upju momenti vai tie saullēkti lauka vidū, un tā sajūta, kas ir, kad apmaldies rapšu pļavā lasot rudzupuķes, viss ir kārtībā.