bet nu labi, tā jau ir tāda spoiled kid žēlošanās, vai tas jūs pārsteigtu, ja es teiktu, ka man ir nopietnas problēmas ar perspektīvu? un jā, gan gleznās, gan dzīvē.
bet vispār es meklēju bildes izprintēšanai, mazliet apnikums no bildēm, kas nu jau trešo gadu pēc kārtas dažādos mitekļos karājas pie sienām, un secināju, ka pēdējā pusgada bildēs man acīs ir tāds baigais spīdums. tāda aizrautība, ka jākož mēlē, lai neskrietu - tīri burtiski - visam pa priekšu, tā kā dejot džeza bārā uz kāpnēm un ķiķināt pusstundu no vietas par galīgiem niekiem, nu, tas taču ir tā vērts. mans mīļākais mākslas novirziens ir dekadence, l'art pour l'art un dendiji, un tā ideja, ka dzīvi pa īstam var tvert tikai tās vitālākos un spilgtākajos momentos, jeb, kā BM dziedāja, neviens nespēj dzīvi novērtēt, esot skaidrā (vai kaut kā tā), un, ja manas nebeidzamās esejas (aizvakar paziņoju, ka writing papers feels like giving birth, only with your mind) ir cena, ar ko jāsamierinās, lai varētu novērtēt visu pilnīgāk - nu, tas taču ir labi. pieņemami.

un vēl es šovakar uztaisīju superīgas vakariņas, mana experimental cooking prasme turpina uzlaboties.