childhood
svētdienas vakaros mēdzu iet uz misi tepat, vietējā katoļu baznīcā. tā ir mise ģimenēm ar bērniem, un jau otro svētdienas vakaru pēc kārtas pavadīju, sēžot uz mīksta paklāja ar Vinnija Pūka attēlu un mācot bērniem līdz septiņiem gadiem zīmēt zvaigznītes. un tur ir viens tāds puika, mazs, mīļš, gadus trīs vai četrus vecs. skatos uz viņu un domāju, ka nu johai, kā skolā viņam neies. viņš nav tāds kā citi, savus darbus viņš paraksta nevis kā Edgars, bet gan kā rs un otrā rindiņā Edga tādiem skricelīgiem burtiem, viņam ir brilles un ļoti, ļoti skumjas acis. skatoties uz tiem bērniem, liekas, viņos varu sazīmēt nākotnes vienaudžu pazemojumus un izsmieklu, bet es taču saprotu, tas, ka tā notika ar mani, nenozīmē, ka tā notiks ar visiem citiem bērniem. bet uz to, ka mūsu mazākā paaudze paliks līdzcietīgāka un iejūtīgāka, jau sen kā vairs neceru. tik vien kā zinu - ja viss turpināsies tā, kā ir tagad, savus bērnus ne vien bērnudārzā nelaidīšu, bet arī uz skolu iet viņiem neļaušu. atradīšu mājskolotāju vai kādu tiešām izcilu privātskolu ar max 10 bērniem klasē. reizēm liekas, ka nav nekā nežēlīgāka par bērniem vecumā līdz astotajai klasei. jā, un es to pati zinu.