mani skolasbiedri ir viennozīmīgi interesanti cilvēki. piemēram, kaimiņpuika mihaēls/maikls, kura vecāki, ņemot līdzi visus bērnus, pirms 12 gadiem pārcēlās uz Indonēziju un tur dzīvo joprojām. tagad viņam ir septiņpadsmit, un viņš pirmo reizi mūžā dzīvo viens pats, tb, arī pirmo reizi mūžā viņam ir jārūpējas pašam par savu pārtiku, kārtību un visu pārējo. es un daudzi mani draugi visu mūžu ir skaitījuši kapeikas, par pēdējo naudu gājuši uz kino un grabinājuši santīmus nocenotam vīnam tā, lai pietiek pēc tam arī mājupceļam, un mihaēlam, piemēram, nesen bija liels pārsteigums par to, ka, ja atstāj traukus izlietnē uz vairākām dienām, tur rodas pelēkas un pūkainas lietas. viņu mājā vienmēr ir bijusi mājkalpotāja un viņam joprojām liekas, ka virtuve ir tikai sieviešu lieta, un, lai cik ļoti man reizēm gribētos uz šiem poor little rich kids skatīties tā kā no augšas, nesanāk taču. tā jau puika ir foršs, izņemot brīžus, kad mēģina mani pārliecināt, ka metāls ir labākais mūzikas žanrs pasaulē, turklāt viņam patīk nēsāt t-kreklus ar pūķiem un nāvītēm virsū, bet, ja nopietni, nav jau nekas traks. vienkārši reizēm ir pārsteidzoši, cik lielas ir pieredžu un bekgraundu atšķirības.