viens no lielākajiem mazajiem ikdienas prieciņiem, kādi man pieejami, ir neparastas dimensijas mūzikā, ko klausos jau gadiem. t.i., reizēm ir tie eurēkas brīži, kad klausies vienu un to pašu dziesmu jau kādu trīsdesmito reizi un pēkšņi atklāj, ka hei, tur ir instruments, kuru iepriekš nebiji pamanījis, vai arī tur ir kāds vārds, kas bija pasprucis garām, un dziesma iegūst citu jēgu. un tikko man tā bija ar Gogol Bordello dziesmu Undestructable, dziesma kā jau dziesma, vispirms pamanīju vārdus un gribējās jau no sirds attiecināt uz sevi vārdus ''and freedom is my profession'', bet kas nav, tas nav, bet ko nu par to. vienvārdsakot, dziesma, kā jau parasti, diezgan skaļa un diezgan gogolbordello-iska, līdz ar to pienākas klausīties pilnā skaļumā pa mitekli, un tad, kad klausies tā mierīgi un austiņās, pēkšņi izrādās, ka pašā sākumā ir nevis klusums, bet smuka basa līnija, kas turpinās līdz kaut ko dziesmas vidum, kad ģitāras paliek pārāk skaļas un nomāc minēto basu. un šie te eurēkas brīži, kad jau senzināmās dziesmās atrodi kaut ko jaunu, nu, it made my day.

un tagad gan turpināaāāāāt, esmu atbildējusi uz 3 no 7 komunikācijas take home eksāmena jautājumiem (un, godīgi sakot, tiem vieglākajiem, jo nav jau grūti uzrakstīt, kāpēc Fox news nav fair&balanced), vēl priekšā eseja un plāns otrai esejai. jēēēj.