piezvanīja māmiņa pa telefonu, lai paprasītu, kur es atstāju marķieri, un cita starpā uzdeva visādus muļķīgus jautājumus, ieskaitot to, vai vakar labi izballējos (nē) un vai man tagad beidzot ir pastāvīgs draugs. par pēdējo pasmējos un prasīju māmiņai, kas viņai tā liek domāt, un viņa teica, ka viņai tak nav žēl, lai jau man tiek. reizēm es tiešām brīnos, kā tik random vecākiem sanāca tik (salīdzinoši, protams) saprātīgi bērni. un otra lielā piezīme, kas bija jāpieraksta, bija par to, ka mani joprojām pārsteidz, ka kāds pazīstams saka starp citu, es lasu tavu cibu, un tas notiek arvien biežāk. gaidu, kad to pašu pateiks arī māmiņa.

vienvārdsakot, sveikas visiem anonīmajiem lasītājiem tur, ārā. ceru, ka jums vismaz labi lasās un liekas interesanti.