ESotSM
kāpēc es tik ļoti pati sevi cenšos apmānīt, tas nav beidzies, tas nekad nebūs beidzies, ja es pati sev, nu nezinu, neielikšu jaunu sirsniņu. pat ja es varētu to visu izdzēst, kaut kādā līmenī tas viss joprojām paliktu. un trakākais jau ir tas, ka es zinu, tas ir abpusēji. vienīgi pavisam, pavisam citādāk. es zinu, es aptuveni nojaušu to, kā tas viņam ir, bet ar to nepietiek, ar to nekad nav pieticis.
es nezinu, vai tas kādreiz beigsies. un tomēr, neskatoties ne uz ko, es šajā stāstā neko nemainītu, ja man arī būtu iespēja to darīt. neko, jo vispār jau mēs esam apmēram līdzvērtīgi. es esmu braukusi pie viņa uz slimnīcu, viņš man ir meklējis zāles septiņos no rīta, es esmu viņu piečakarējusi, viņš mani ir ļoti piekrāpis. un tomēr.
i love you never felt like any blessing.

es joprojām nevaru izšķirties, vai šāda fiksācija uz vienu cilvēku ir nožēlojama vai tomēr brīnišķīga. vai mani tas bagātina kā cilvēku vai triec lupatās. bet vienu es zinu - kā izrādās, sirsniņai nav robežu, gluži otrādāk, jo vairāk tu mīli, jo lielāka sirds kapacitāte.