šo sajūtu es pārāk labi pazīstu. liekas, šī savādā īpatnība piemīt tikai meitenēm, vismaz sev pazīstamajos pretējā dzimuma pārstāvjos šo neesmu pamanījusi. tā paralēļu vilkšana, tā vērošana, pētīšana, sakarību veidošana. neviens pats sīkākais nieks mūsu visvarenajām acīm nepaliek neredzams. un šādi mēs saskatām kaut kādas sakarības, izsecinam pašas kaut ko un krītam bezcerībā, grimstam depresijā vai vēl nez ko, tam vērojamajam cilvēkam nemaz neprasot to, kā ir īstenībā, nē, īstenība mūs neinteresē. vakar beidzot izlēmu, ka vajag mazliet vairāk krāsu garderobē, ka vajag mazliet ienest košumu, un iegādājos košu lupatu. nez, cik ilgi man šī lupata patiks. skapis jau pilns ar drēbēm, kuras man tiešām patika, pirms es tās nopirku. un tagad, skatoties spogulī, domāju, ka nē, drīzāk pasaules gals atnāks, nekā es kaut ko tādu vilkšu mugurā. un ja vien es varētu, es šonakt piedzertos. ja vien man nebūtu tūkstošiem iemeslu, kāpēc lai to nedarītu. gulēt es tāpat neaiziešu, šī ir pirmā nakts pa visiem maniem dzīves gadiem, kad es naktī esmu viena. un man jau atkal ir bail.