about a moon
jūlijs. pagājušā vasara. liels, liels pilnmēness uz jumta, pirmo reizi palika tik bailīgi, tik neparasti no mēness. tik tāls un tik neizdibināms, turklāt toreiz tas bija oranžā krāsā un milzīgs virs jumta.

augusts. šis svētceļojums. toreiz naktī devāmies iekarot un izpētīt Latgales zemes ceļus, pa kuriem mums bija plānots iet. migla aiz loga pa kreisi un migla aiz loga pa labi, migla arī virs galvas kā tunelis, un tikai kilometri zem mums, kilometri, kurus nesaskaitīt, jo vairs nekādas mēra izjūtas, sikspārņi skrēja mums virsū un aizmugurē kratījas gāzes balons, katli gāzās un dakšas dancoja, mēs bijām tikai divi un runājām par galīgām aplamībām. un pāri visam - sirreāls mēness. tikai kilometri, migla un mēness milzīgs.

septembris. gājām kārtējā vakara pastaigā ar suņiem. atkal pilnmēness. un vienīgā uzmācīgā doma manā prātā bija par apsēšanos kaut kur uz Kantora ielas blakus Paijai un gaudot uz mēnesi. par to, ka nogurums un par to, ka pasaule pilna netaisnību. par to, ka skumji un par to, ka dzīve ir tik īsa, eh. un pārāk reti tik īsta.

Mēness ietekmē pat ūdeni, radot paisumus un bēgumus. un kā gan mēs, nabaga cilvēki, varētu cerēt, ka mūs mēness saudzēs?