es nekad nemāku pielikt punktu. nu tā, pielikt punktu tam, kas nekad tāpat neturpināsies. pielikt punktu savā apziņā, neziņā, virsapziņā, bezapziņā - pielikt punktu, ka viss ir beidzies, vēl īsti nesācies. es vienmēr ceru, ka tas, kas man ir jāliek, ir komats, ka būs turpinājums. bet turpinājuma līdz šim vēl nekad nav bijis. un es zinu, ka tagad es ieskatīšos katrā garāmbraucošā mašīnā, katrā garāmbraucošā tramvajā, cerot ieraudzīt viņa blondos matus un smaidu. šodien es viņam garām pagāju. visvairāk sāp tieši nepiedzīvota mīlestība - pat tas, ka draugs izrādās gejs, nav tik sāpīgi. man pretī šodien divi puiši no Lattelecom runāja ar cilvēkiem un piedāvāja pieslēgt kaut kādu ūberkruto internetu. tik daudzi viņiem atbildēja, ka nav laika. baigie biznesmeņi, baigās ģēlas bīda. kā izskatās, visiem dzīve iet uz augšu, visiem nauda ir un vairojas, un ģēlas bīdās, bet, ja visiem materiālā dzīve iet uz augšu, kādam taču ir jāpaliek zaudētājos. kādam taču ir jāzaudē, kādam taču ir jācieš no trūkuma - kā piemēram, tam vīrietim bez sejas, kuru Narvesen apsargi dzen prom. svētdien, braucot mājās no Lietuvas, pabraucām viņam garām, bet apstājāmies, lai iedotu barankas. cik viņš bija priecīgs! braucu mājās un raudāju - par to, ka lai pasaule ietu uz augšu, vajag tādus kā viņš, kuriem viss iet uz leju. par to, cik šī dzīve tomēr ir fucking netaisna. un tikai tāpēc, ka esmu piedzimusi so-called vidusšķiras ģimenē, es varu teju vienmēr dabūt to, ko gribu. bet tā nav mana nauda, tas nav mans nopelns, ka vecākiem ir nauda. gribas cīnīties par taisnību, bet nezinu, no kura gala lai sāk. sāp sirds, sāp, par netaisnībām.

And if I had one wish fulfilled tonight,
I'd ask for the sun to never arise

/The cardigans - no sleep/