es pat nevarēju iedomāties, ka varu šitā nogurt. Vecāķu dzelzceļa stacijas asfalts man liekas jau kā labs draugs, pazīstu teju visas tā rieviņas savas vitrīnas apkaimē. un šefs ir neizpratnē, kāpēc mani joprojām neviens tur nav bildinājis, viņš izteica minējumu, ka varbūt es izskatos un izturos pārāk nopietni, pie sevis es nokratīju galvu un nodomāju, ka tā īstenībā ir, jo es nemāku tā, nu tā, viegli. bet šodien man viens [tas nekas, ka krietni jau iereibis] vīrietis piedāvāja dzert šampanieti ''vienam no otra''. es atteicos. un mazi puikas nāk pie manis iepazīties, bet man ir konkurente pusplika krieviete, kuru troll  man piedāvāja apmētāt ar latviešu ''Eskimoss'' saldējumiem.

mazliet tāds kā apnikums, jo zinu, ka rīt es atkal būšu tajos pašos Vecāķos, atkal tā pati vitrīnīte, tie paši saldējumi, pat cilvēki lielākoties ir tie paši. bet sestdien mans filosofs brālis brauks mājās, un pie mums būs žoga krāsošanas talka.

plānoju dienas savas, plānoju svētceļojumu uz Aglonu, plānoju riteņbraucienu uz Baltrišķiem un plānoju svētceļojuma maršruta izbraukšanu. par daudz tādai blondai galvai kā manējā, bet pati vainīga, pati visu izvēlējos. par izvēli runājot, šodien, mirdama vai nost no garlaicības, piebeidzu Mehānisko apelsīnu. jāāāā... man nav nekā cita, ko teikt. spēcīgi. un filma obligāti jānoskatās vēlreiz.

visinteresantāk ir tad, kad eju uzpīpēt.