vecie āķi
sēdēju savā saldējumu paradīzē zem saulessarga, skatījos uz atpūtniekiem un sapratu, ka es taču nekad nebūšu tāda kā viņas. es nekad nemācēšu īstajā brīdī pasmaidīt un piemiegt aci, koķeti un nenozīmīgi parunāties. es nemāku tā, nu tā - viegli un nenozīmīgi. ja ir, tad ir. ja nav, tad man vismaz ir kāds jauns draugs/paziņa. šodien savā saldējumu paradīzē iepazinos ar LNSO klavieristu, lādzīgs puisis, nē, vīrietis. vismaz man visu laiku acu priekšā norisinās cilvēcīgs akšens. vismaz nav garlaicīgi, bet plecus jau esmu nodedzinājusi. un jūtos jau bez maz kā savējā - parunājos ar stacijas tanti par viņas kaķiem, ar klientiem, kuri saka, ka viņiem ''to pašu, ko vakar''. vārdsakot, savā saldējumparadīzē jūtos labi :)