gāju šorīt pa lietu uz skolu, pleijeris shuffle režīmā meta ārā vienus vienīgus latviešus, un bija šausmīgi skumjš rīts - tāds, kurā negribas celties, ne jau tā vienkārši negribas celties, bet pavisam, pavisam negribas celties, rīts, kad pasaule aiz loga liekas ļoti biedējoša un nevēlama, un vienīgā vieta, kur vari paslēpties, ir sega.

bet vispār es gribēju teikt to, ka man rudeņos velk pie latviešiem. latviešu valoda ir caurcaurēm manējā, tā ir vienīgā valoda no tām, kuras esmu iepazinusi līdz šim, kurā es jūtos pilnīgi brīvi. sirds valoda.