man vienmēr ir bijušas diezgan lielas problēmas ar sevis šeit un tagad apzināšanos. vienmēr ir licies, ka ne tagad un ne šeit, vienmēr ir vajājusi tā pretīgā sajūta, ka dzīve ir visur, kur neesi tu pats. un tad vakar, kad Bobs sāka dziedāt, ienāca prātā, ka tas viss taču ir bullshit's, dzīve ir tagad un šeit. tiesa, kad viņš beidza dziedāt, jau atkal bija klāt ierastā sajūta par mūžīgo neatbilstību vietai, kur atrodos, bet who cares, uz tām dažām stundām pasaule bija atguvusi kaut ko no puķu bērnu burvības un brīvības.

braucot mājās, ienāca prātā, ka ir cilvēki, kuri ir klaidoņi pēc iekšējās definīcijas. i guess i'm one of them