bet visam, protams, ir arī ēnas puse, par ko mēs pamazām arī sākam runāt, proti - nav jau tā, ka viss ir priekpilnas pastaigas parkā, gluži otrādi. ar draugiem/kolēģiem arvien vairāk runājam par to, kā ciešam no trauksmes, no stresa, no pārpūles, daži stāsta, kā iet prom no festivālu darba, jo tas vienkārši nav iespējams (ārprātīgas stundas ar ļoti mazu atalgojumu) un galvenais, pēc kādiem 10 gadiem šajā vidē cilvēki saprot, ka nekas nemainās uz augšu, gluži otrādi. eksperimentālais kino un tādi festivāli tiek uztverti kā liekēži, kā 'nodokļu maksātāju naudas' tērētāji bez jebkādas izpratnes par kino ekosistēmu, un tas viss kaut kādā brīdī sāk dot pa nerviem.

un vienlaikus - tāda mīlestība pret savu darbu, ko vienkārši vairs nav iespējams pavilkt, jo, nu, gribas savu māju un tamlīdzīgi.
tādas, lūk, mums te sarunas, kad nerunājam par filmām. speaking of which, vakar biju uz lielisku seansu, kur rādīja Chick Strand filmas, totāli iesaku un rekomendēju. viņa ir eksperimentāla kino režisore no ASV, kas taisīja ļoti, ļoti siltas, ļoti sensuālas un jutekliskas, unikālas un bezgala skaistas filmas, kur ķermeņi ir priecīgi un skaisti. pat tajās, kur nav nekā priekpilna.