kopš vakardienas esmu ārā no slimnīcas, kas ir ļoti jauki un patīkami - slimnīcai ir dažas labas lietas un ļoti daudz mīnusu, starp kuriem galvenie laikam ir tas, ka slimnīca tomēr ir baigais konveijers, vismaz tik liela slimnīca kā Stradiņi. it kā ārstējošais ārsts ir viens, bet personāls katru dienu mainās, katru dienu citi cilvēki, kas pret tevi izturas korekti, bet pilnīgi atsvešināti, un laikam es pēdējo gadu esmu nodzīvojusi tādā savā mazdārziņā, ka esmu ļoti jūtīga pret tādu konveijera sistēmu, kur visu laiku dīlo ar svešiniekiem. lai nu kā, zāles var dzert arī mājās, tāpēc vakar nokļuvu pie saviem kaķīšiem un pie savām kaijām pagalmā, kaķīši ir priecīgi un uzbaroti, jo gan mamma, gan Sergejs viņiem mēdza atstāt daudz ēdiena, daudz vairāk, nekā viņiem drīkstētu, haha. bet nu pārēdušies kaķīši ir mierīgāki kaķīši, tāpēc nekas nav saplēsts, apgāzts, savandīts.
vēl es vakar biju uz muguras blokādi, kas ir maģiska, maģiska procedūra, kā ietvaros pretsāpju līdzekļus ievada tieši sāpošajā vietā. šļirce mugurā ir diezgan ekstravaganta pieredze, un ļoti patīkami, ka pirms īstās šļirces ielaiž anestēzijas šļirci, lai nejustu pašu īsto procedūru. pēc procedūras mammai nemitīgi stāstīju jokus, jo, kā parasti, no intensīvas devas pretsāpju zāļu palieku jautra un lieliskā omā.
un vēl es šodien iesniedzu dokumentus doktorantūrai, bet, godīgi sakot, bail pārlasīt savu pieteikumu, jo to rakstīju peinkilleru reibonī, kas, iespējams, izskaidro, kāpēc man likās, ka tā ir laba doma atgriezties pie naratoloģijas teorijām, kas savulaik gādāja lielas galvassāpes.

un vēl es gribēju piefiksēt, ka manas problēmas mugurā ir šausmīgi mazas, viena ir 4 mm un otra ir 5 mm, un tas ir tik ārprātīgi un neizprotami, kā tik sīkas novirzes no normas var radīt tik nenormālas sāpes. nu jau vairs nē, bet pagājušās nedēļas sāpes vēl ir spilgtā atmiņā un joprojām mulsina. cilvēka ķermenis ir tik šausmīgi trausls, ne.